Nelaimīgs rozes zieds izgāja salnā un nosala.
* * *
Nelaimīgs rozes zieds
Izgāja salnā un nosala.
Tagad otrs zieds vientuļš palika.
Lai kā pret vētrām cīnījās,
Tas savu rozi zaudēja.
Vientuļnieks centās
Atgūt rasu uz tās lapiņām
Ar savām atmiņām, asarām.
Bet nekā Bargā salna iznīcina visu
Līdz pat dzīvības saknei.
Un atmiņas, asaras – liekas,
Jo vientuļniekam pastāv nākotne.
Bet mirusī roze – jau pagātne.
Kaut nav viegli samierināties,
Viņam jāzina:
“Dzīves krustceļā nedrīkst apstāties!”
Indra
