Ainai. Balta puķe. Kaut atvadoties nebij’ vārdu maigu, Ne vienmēr kautrīgais tos atrast prot, Mans prieks pie tevis zelta kurpēs staigā, Sen pazudušu saules staru rod.
Ainai
Balta puķe
Kaut atvadoties nebij” vārdu maigu,
Ne vienmēr kautrīgais tos atrast prot,
Mans prieks pie tevis zelta kurpēs staigā,
Sen pazudušu saules staru rod.
Pie Pededzes drīkst ievas saplaukt baltas,
Var tavos matos ziedus birdināt,
Būs vienmēr rudzu maize mūsu galdā,
Un maizei vienmēr liepu medus klāt.
Tu vari teikt: “Nekā vairs neatceros!”,
Bet rožu smarža pieder Alūksnei,
No senpiemirsta avota es dzeru,
Zvīļš pērkoņlietus mūsu rozes lej.
Tad nevar sacīt dienām tām: “Ardievu!”,
Vēl dziesmas bērzos skan un neizdziest,
Var pagaist draugi, mīļotās un sievas,
Bet ezerā vēl baltai puķei būt!
