Meitene izgāja sapņu ielā un mēness tai spīdēja sejā.
* * *
Meitene izgāja sapņu ielā
un mēness tai spīdēja sejā.
Brienot krēslā aiz loga, nopūtās
vējš
kā mājas gars piekusis, aizdurvē
sēdēdams.
Meitene vērās debesu lāmā
zaļi zeltainā tālumā.
Mākoņu virsmā kā gludenā stiklā.
tā redzēja princi, kurš pacēla viņu
un nolika līdzās uz zeltītā stara…
* * *
Uz mīlestības galda šodien vārdus
likšu,
kur zilas neaizmirstules no bērzu
birzes nāks.
Lai tās mūs atkal aiznes tajās tālās
dienās,
kad pirmo reizi satikāmies mēs.
Uz mīlestības galda šodien vārdus
likšu,
kur ceriņzars no jauna plaucis
būs.
Tur lazdas zars no piekalnītes bikli
pie tavām lūpām piedošanu lūgs.
Uz mīlestības galda šodien rozes
likšu
kā mūsu mīla mūža garumā,
Bet tu aizvien kā brīnums
jaunu lapu dzīves telpā šķir.
Es naktī tavu roku sajutu
Es naktī tavu roku sajutu
un siltas asaras, kas tev no
vaigiem plūda.
Es stiepu roku pretī tev uz
tālumiem,
bet tikai sienā vēsā pirksti atdūrās.
Es dzirdēju caur vēju šalkām
vien tavu elpu šņukstošo,
bet, pacēlusi galvu, klusumā
es sadūros ar miglas skavām
vēsām.
Un tomēr jutu cauri naktij,
kā tava dvēsele pa purvu brien.
Tā baltas domas kopā sēja
un Kristus ceļam sevi atvēlēja.
