Es esmu smilšu grauds šai dzīves jūrā, kurš nespēj lietus lāses sevī krāt.
* * *
Es esmu smilšu grauds
šai dzīves jūrā,
kurš nespēj lietus lāses sevī krāt.
Es esmu smilšu grauds,
un tādēļ steidzies garām,
jo zemes spēks no manis bēg.
Es esmu smilšu grauds
un tikai smilšu grauds.
Nav vērts šai vietā apstāties.
Visapkārt zeme auglīgāka,
kur domu asni veselīgi dīgst.
No manis labāk tālāk ej,
jo esmu tikai smilšu grauds.
* * *
Laime bija mana leduspuķe logā,
kas uzplauka pēc saulesrieta
un palika tur kā uztriepta maizes
rika,
tik plāna kā margarīna kārta,
par pēdējiem grašiem pirkta.
Tik trausla un reizē bāra tā bija
mana
līdz rītam, kad saule to lika uz sārta
un dedzināja, bet visu
nesadedzināja…
valgums palika, kas slāpes
remdināja.
Uzdāvini man
sauju balta sniega
Paejies pa bērnības taciņu –
Tur gar malām tas vēl saglabājies –
Auksts, žilbinošs, atspirdzinošs kā
dzīvība,
kā cerība, kas aicina uz gaismu,
ieaijā miegā.
Tas sniegs, kas nāks vēlāk,
Tas liks atskatīties uz noieto ceļu
Un sapņiem, kas palika
nepiepildīti,
Liks sajust plecos gadu nastu.
Tāpēc lūdzu: atnes man vēlreiz
sauju balta sniega, to – no
bērnības…
* * *
Šonakt sapņi pagalvī zied
Un nemiera putni logā dzied.
Nopūšas vecās sienas –
Ak, cik laimīgas ir dienas,
kas vienmēr jaunas dzimst,
un neprāts viņās nenorimst.
Aiz loga gaisma aust,
ar zaļu egli laukā sauc,
bet saule pakāpusies smejas
par nakti, kura kupenās vēl raud.
* * *
Ir dzīve kā viens tirgus placis,
kur noticis ne viens vien tracis,
kur smieklus pārdod, soļiem
dārdot,
un brūces nākas arī vārdot.
Ir dzīve reizēm tā kā spēle,
kur visu noteic vairāk mēle,
kur ripo skanēdami lati
un arī mūsu mūža rati.
Vien ceriņkrūms aizvien tas pats,
Vēl ziedus auklē neaizskarts,
tur reibšu es, pirms kājas aušu,
lai citā dzīvē sevi celtu.
