Laimes atslēdziņa.
Laimes atslēdziņa
Laimes atslēdziņu saujā
turi, draugs, un vienmēr taujā,
kur ir manas īstās mājas,
kur es rītos aušu kājas.
Laimes atslēdziņu saujā
turi, draugs, un vienmēr taujā,
kur ir mana mīlestība?
Vai tā pati labestība?
Laimes atslēdziņu saujā
turi, draugs, un vienmēr taujā,
vai ir dzīva sirdsapziņa,
tēvu valodiņa.
* * *
Ja jau jānosnieg no bēdām,
tad paliec klajumā un ietinies
zaļumā,
kur zvaigznes plecos segu sedz.
Ja jau nevar izbēgt no skaļuma,
tad paliec skaļumā.
Tikai nepazūdi baltā putenī,
vēl jau saulei arī teikšana.
Vijole
Vējš spēlēja vijoli.
Tā aicināja, lika pacelties spārnos.
Tā aicināja, lika pacelties spārnos.
Taču pasaules telpā tā nebija
“pirmā vijole”.
Pirmo vijoli spēlēja mēnesnīca.
Sapņaina un liega tā ieplūda
cilvēka dvēselē.
Sakusa kopā ar nakti.
Cilvēks pamodās no aukstuma.
