Ir cilvēki, kuriem jau šūpulī ielikts nākamais darbs. Pie tādiem pieder arī Alūksnes slimnīcas vecmāte Ilvija Stivka.
Ir cilvēki, kuriem jau šūpulī ielikts nākamais darbs. Pie tādiem pieder arī Alūksnes slimnīcas vecmāte Ilvija Stivka.
Viņa dienu vācelē ieber siltus vārdus, saulainu smaidu darbabiedriem, jaunajām māmiņām un tikko dzimušam bērniņam. Savu sapni Ilvija ir piepildījusi ar saviem bērniem, tikko izslauktu pienu, kūpošu liepziedu tēju, baltu pīpeni, kuras vidū kā saulīte rotājas visa viņas dzīve. Ilvija dzimusi un augusi Alūksnē, beigusi Alūksnes valsts ģimnāziju. Viņa vēlējās kļūt par ārsti un praktizēties ginekoloģijā, taču liktenis tā nebija lēmis. Ilvijai nav veicies ķīmijā, taču, redzot lielo vēlēšanos mācīties, pasniedzēja ieteikusi apgūt vecmātes profesiju.
“Tā es iestājos Rīgas 1. medicīnas skolā, kurā vienīgajā māca šo profesiju. Pēc gada man vairs negribējās pat domāt par Medicīnas akadēmiju. Jutu, ka esmu dzīvē atradusi to, par ko īstenībā sapņoju,” stāsta Ilvija.
Nozare, kurā dominē prieks
Viņa priecājās, ka šī patiesībā ir vienīgā nozare, kurā darbs ir saistīts ar prieku par jauno dzīvību.
“Pirmo bērnu pieņēmu 2001.gadā 21 gada vecumā. Tas bija puisītis, kurš dzima toreizējā mācītāja Ilgoņa Alpes ģimenē. Man kopā ar māmiņu bira prieka asaras. Tik spēcīgu saviļņojumu kā tad, kad pieņēmu pirmo bērniņu, vairs neesmu izjutusi,” saka vecmāte.
Ilvija uzskata, ka sieviete, kas gaida bērniņu, izskatās tik jauna, ka vecumu, neieskatoties dokumentos, ir grūti noteikt.
“Jau gaidot mazo, sieviete kļūst skaista. Viņa ir iekšēji apgarota, jo jūtas laimīga. Arī vēlāk, kad satieku māmiņas, stumjot ratiņus, viņas ir glīti saposušās un smaidīgas, jo nu zina, kam atkal veltīt savus spēkus. Nenoliedzami, darbs prasa stiprus nervus. Nevar pakļauties garastāvokļa maiņām. Katram cilvēkam ir jāatrod sava pieeja. Reizēm šķiet, ka nevarēšu atrast kontaktu, bet pamazām valodas raisās un reizē ar jauna bērniņa nākšanu pasaulē jūtu, ka patiesībā esmu satikusi brīnišķīgu cilvēku ar bagātu iekšējo pasauli,” saka Ilvija.
Viņai šī ir pirmā (un pati cer, ka arī pēdējā) darbavieta. Pa šiem gadiem jau paspējusi iejusties kolektīvā un ar skaidru sirdi varot teikt, ka darbavieta ir viņas otrā ģimene.
“Mēs ļoti labi saprotamies. Cita citu atceramies svētkos, dzīves nozīmīgākajos brīžos. Cenšamies atbalstīt kaut ar labu vārdu, ja kāda ir saslimusi, apciemojam. Nepārmetam un necenšamies citu pārveidot, jo katram ir savas kļūdas. Svētkos esam kopā. Pēc darba gan neiznāk satikties. Es dzīvoju laukos, arī pārējām kolēģēm ir lauki vai mazdārziņi. Brīvais laiks katram pieder pašam, ģimenei un draugiem,” uzskata Ilvija.
Svētkos cenšas būt kopā
Arī Ilvijas bērni ir dzimuši Alūksnē. Dinijai Daigai būs trīs gadiņi, Jānis Mikus ir pusotru gadu vecs. “Meitiņu pieņēma vecmāte Sandra, dēliņu – vecmāte Maija. Pie savējiem ir vislabāk, jo nekur nav tik labi kā mājās,” ir pārliecināta Ilvija. “Manai mammītei esam pieci bērni. Iznācis tā, ka viens brālītis ir jaunāks par manu meitiņu. Par to mēs tikai priecājamies, jo mamma beidzot ir laimīga, var priecāties pati par sevi. Beidzot viņai blakus ir cilvēks, uz kuru var paļauties. Kad mamma sāka jaunu dzīvi, mēs ar brāli neko nepārmetām, jo tas nozīmētu, ka viņai būtu jāpaliek vienai. Mēs jau esam lieli. Mamma katram devusi savu daļu mīlestības, kuru neliedz vēl tagad, viņa pelnīja naudu, lai mēs izskolotos. Māsa beidza Policijas akadēmiju, tagad strādā par iecirkņa inspektori. Brālis nākamgad beigs skolu Jaungulbenē un būs santehniķis. Viņa rūpējās, lai mēs varētu izdzīvot. Kādreiz bērnībā, kad neklausīju, mamma nopēra ar žagariem. Toreiz jau nesapratu, ka tas bija domāts manis pašas labā. Tagad mammai par to saku paldies,” atzīstas Ilvija.
Svētkos ģimene cenšas būt kopā, arī jubilejās. Šogad Jāņus svinējuši pie mammas. “Mamma mums jau kopš mazotnes mācīja, ka visiem jāturas kopā un citam citu jāatbalsta. Viņa vienmēr teica, ka paļauties var tikai uz savējo. To mēs ņemam vērā arī tagad,” atklāj Ilvija.
Prieku rod pat necilā ziediņā
Pēc darba vecmāte Ilvija sēžas mašīnā un brauc uz savām mājām Māriņkalnā. Tur, “Draveniekos”, gaida bērni, draugs Agris un divi kaķi. Kad viņa ir mājās, Agris strādā. Tāda ir viņu vienošanās, lai bērniem vienmēr būtu klāt kāds no vecākiem. Viņiem ir neliela saimniecība – govs, pāris jaunlopu, cūka. Ir piemājas dārzs, kurā aug viss nepieciešamais pašiem un lopiem.
Ilvijai ļoti patīk rušināties pa zemi. Sevišķi mīļi esot ziedi. Agrāk viņa to nesapratusi un brīnījusies, kad mamma vai kāds cits par tiem jūsmojis. Tagad pati priecājoties pat par visnecilāko ziediņu, kurš uzplaucis dārzā. “Iepriecina jebkura puķe, kas uzziedējusi. Kādreiz tā nebija, tad vajadzēja nezin ko, bet tagad prieku sagādā vismazākais sīkumiņš. Mans vaļasprieks nav tikai dārzs, man patīk arī adīt, to esmu no mammas iemācījusies.
Vispār jūtos atbilstoši savam horoskopam. Esmu dzimusi Pērtiķa gadā un Vērša zīmē. Tātad emocionālais mijas ar praktisko. Protams, pāri visam ir darbs, kurā rūpes mijas ar prieku. Tikai laimīgiem cilvēkiem viss iet no rokas. To es redzu pie savas mammas. Tagad, sēj vai stāda, viss aug griezdamies. Agrāk tā nebija, jo viņu māca rūpes par mums un neizdevušos ģimenes dzīvi. Es cenšos no sevis atvairīt katru domu, kura varētu apēnot manas dienas,” saka Ilvija.
