Nedēļas nogalē Alūksnes novadā aizvadīja basketbola čempionātu, kurā arī šogad cīņā starp finālistu komandām pār “Kalnanamiņš” uzvaru izcīnīja komanda “Alsviķi/Steelconstructor” (62:98). Lai noskaidrotu sportisko cilvēku aktivitāti novadā un to, kāpēc šādi čempionāti nepieciešami, uzrunājām alūksnieti Kristapu Marķitānu. Viņš jau divus gadus organizē basketbola čempionātu Alūksnē.
– Lūdzu, pastāsti par sevi…
– Vismaz līdz šodienai biju Kristaps Marķitāns. Dzimis, audzis Alūksnē. Mācījies Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā, arī Alūksnes Mūzikas skolā – klavieru klasē, pabeidzis Alūksnes pilsētas Bērnu un jaunatnes sporta skolu. Pēcāk studējis Jelgavā uzņēmējdarbību, tagad jau septiņus gadus darbojos nekustamo īpašumu sfērā. Mani hobiji – medības, kā arī sports visās iespējamās formās, kādās ar sportu var nodarboties un, protams, basketbols. Otro gadu organizēju Alūksnes novada basketbola čempionātu.
– Kāpēc to organizē tu?
– Basketbola čempionātam joprojām ir diezgan nozīmīga loma Alūksnes novada sporta dzīvē. Tas ir viens no centrālajiem gada pasākumiem. Bija laiks, kad čempionātu organizēja citi cilvēki, un bija diezgan sliktas atsauksmes. Arī mēs kā Alsviķu komanda bijām neapmierināti ar organizatorisko pusi. Neiedziļināšos sīkumos, tas vairāk attiecas uz iekšējo “virtuvi”. Pēc čempionātiem tika rīkota basketbola entuziastu sanāksme. Es biju viens no tiem, kurš nebaidījās izteikt kritiku par iepriekšējiem čempionātiem, jo citiem bija tā, kā jau latviešu mentalitātei raksturīgi – pie sevis dusmojamies, bet pateikt baidāmies. Apspriežoties kopā ar novada domes priekšsēdētāju, man tika dots uzticības garants to noorganizēt.
Pagājušajā gadā es to darīju pirmo reizi kopā ar treneri Uldi Jauniņu. Ja jau piedāvāja organizēt arī šogad, tad laikam pagājušais čempionāts bija izdevies. Kāpēc es to daru? Tādēļ, ka basketbolā esmu no teju astoņu gadu vecuma, negribējās šo tradīciju pazaudēt.
– Kāds ir pasākuma mērķis?
– Saglabāt basketbola tradīcijas. Protams, saprotu, ka vairs nebūs tā, kā kādreiz, kad cilvēki stāvēja tribīnēs divās rindās un skatījās finālus. Pirmām kārtām, pašu cilvēku ir daudz mazāk, tāpat basketbolisti kļūst vecāki. Jāatzīst, ka šis sporta veids vairs nav tik skatāms, kāds tas bija, kad spēlējām 18,19 gadu vecumā. Negribētos tā domāt, bet, ja es to nedarītu, tad diez vai kāds cits darītu.
-Tev kāds palīdz? Sponsori?
– Pašlaik esmu viens pats, jo Uldim Jauniņam ir grūti visu apvienot, strādājot sporta skolā. Bet nav jau sarežģīti. Nav tā, ka man kā cilvēkam, kuram nekad dzīvē nav bijusi saistība ar basketbolu, pēkšņi kaut kas ir jāizdomā. Kopumā viss ir skaidrs – tiesneši pazīstami, sistēma zināma. Šogad liels paldies jāsaka Alūksnes novada pašvaldībai, kas mums palīdzēja nosegt dalības maksu turnīrā. Mēs pirmo gadu vērsāmies pie pašvaldības, jo iepriekšējos gados budžetu “savilkām” paši. Arī Vilnim Veļķerim un Arturam Dukulim – paldies. Savukārt komandai “Alsviķi” uzticams sadarbības partneris ir Jānis Ziņģis, arī bijušais sporta skolas audzēknis. Viņš jau ceturto gadu mūs kā Alūksnes komandu daļēji sponsorē. Kopā ar dalības maksu un zāli basketbolistiem alternatīvajai līgai gadā vajag vismaz 2500 eiro. Tas ir minimums, nerunājot par komandas pasākumiem un tamlīdzīgi. Paldies sponsoriem, ka tas viss mums ir!
-Kādi ir basketbolisti šodien?
– Kāda var būt fiziskā sagatavotība cilvēkiem no 25 līdz 30+ gadiem… Visi ir strādājoši cilvēki, kuri ikdienā netrenējas. Šie visi vīri, kuri piedalās čempionātā, ir Jura Iesalnieka “augļi”. Viņam jāsaka paldies par to, ka mēs vēl tādi esam, ka vēl spēlējam, izprotam, mīlam un cienām basketbolu. Mums tā ir atpūta. Sava entuziasma vadīti, organizējam čempionātu un piedalāmies. Problēma ir tā, ka nav sportistu, vecie jaunāki nepaliek. Tāpat kā mēs – komanda “Alsviķi” – spēlējam Latvijas alternatīvajā basketbola līgā, entuziasma vadīti. Mēs gribam spēlēt, lai būtu kustībā.
– Kāpēc jaunie nenāk?
– Kāpēc nespēlēja sporta skolas jaunieši, tas ir jājautā sporta skolai, man atbildes nav. Mana gada gājuma sportisti pirmo reizi turnīrā piedalījās, kad man bija 12 gadi, un spēlējām pret lielajiem. Trenera uzstādījums toreiz bija – mums jāaudzina raksturs, jākļūst drosmīgākiem un jāprot stāties pretī grūtākām situācijām. Bet kāpēc tagad sporta skolas mazie zēni nespēlē – nezinu. Turklāt sporta skolas audzēkņi no dalības maksas ir atbrīvoti.
-Varbūt basketbols vairs nav aktuāls?
– Varbūt nav iniciatīvas no vecāku puses. Man ir labs draugs – hokeja treneris, kurš domā līdzīgi. Viņš stāstīja, ka vecāki atnāk uz spēlēm un lamājas par to, ka treneris, piemēram, pateicis kādu skarbāku vārdu. Vecāki nav gatavi savus bērnus norūdīt.
– Kā risināt šo problēmu?
– Pirmkārt, viss atkarīgs no trenera un vecākiem. Ja bērniem nebūs intereses un vēlmes spēlēt, tad es kā organizators varu piedāvāt zelta kalnus, bet viņi tāpat nepiedalīsies. Basketbols Latvijā ir populārs sporta veids, tāpēc lielākās pilsētās – Valmierā, Cēsīs, Rīgā – izdodas komandas nokomplektēt. Protams, visos mazajos reģionos ir problēmas, skolas slēdz, cilvēku skaits sarūk. Bet tie, kas gribēs sportot, sportos. Es ļoti ceru, ka sporta centra projekts Alūksnē tiks īstenots, tad būs multifunkcionāla zāle un, iespējams, tas būs sava veida dzinulis cilvēkiem ne tikai no pilsētas, bet arī pagastiem iesaistīties jebkurā sporta veidā.
Nākamgad plānotas pārmaiņas čempionātā, jo paši “savā sulā” vairs nevaram “ņemties”, jau šogad turnīrs tika “izvilts aiz ausīm”. Pērn gulbenieši nāca pie mums ar vēlmi vienoties, bet dažu nianšu dēļ nevarējām to izdarīt. Arī Gulbenē ir tieši tāda pati problēma kā Alūksnē – amatieru basketbols “mirst”, nav, kas spēlē. Meklēsim risinājumus, domāsim, lai čempionāts būtu plašāks, garāks un interesantāks. Cik tad ilgi spēlēs vienas un tās pašas komandas savā starpā!
– Vai pats sen jau spēlē “Alsviķos”?
– Komandai ir sena vēsture, sākotnēji es tās sastāvā nebiju. Tur bija vietējie pagasta džeki, komanda ar gadiem auga, mainījās “kadri”. Pats šajā komandā esmu septīto gadu, Niks Gaigalietis kā komandas kapteinis mani uzaicināja pievienoties. Tad arī sanāca tā, ka kļuvu par viņu menedžeri. Daudzi man pārmet, kas tie par “Alsviķiem”, ka no Alsviķu pagasta palikuši vien divi vīri, bet mēs šo nosaukumu pārstāvam tāpēc, ka ar to esam kļuvuši atpazīstami. Ja pasaka, ka basketbolisti no Alūksnes, tad visi smīkņā – kas tad tur Alūksne, bet, ja dzird vārdu “Alsviķi”, tad saprot, ka nebūs nekāda pastaiga pa laukumu. Tas ir sava veida respekts un esam ieguvuši ar to cieņu. Bet – lai kur mēs spēlētu, vienmēr sevi pozicionējam kā Alūksnes novada komandu, nesot novada vārdu tautiņās.
– Vai esi novada patriots?
– Jā, bet arī uztraucos par sevi. Ja nebūtu, neorganizētu šādus čempionātus. Vispār es dzīvoju Rīgā, jo tur ir visi draugi, paziņas. Man patīk sabiedrība un patīk būt aktīvam. Lai piedod man Alūksne, bet šeit es jutu, ka sāku “izdegt”. Skaisti jau te ir, bet kādā brīdī tas apnīk. Visu cieņu cilvēkiem, kuri dzīvo un strādā Alūksnē, es to nevarēju. Man vajadzēja kustību un cilvēkus. Vēl pirms pieciem gadiem pilsēta bija daudz apdzīvotāka kā tagad. Lielākā problēma ir tā, ka šeit jauniešiem nav, ko darīt, un “Alūksnes sindroms”, kad visi par visiem visu zina. Diemžēl, manuprāt, liela daļa cilvēku pilsētā ir skaudīgi un viņiem patīk “muti kulstīt”. Tā vietā, lai risinātu savas problēmas, izdomā parunāt par citiem. Alūksniešiem vajadzētu iemācīties dzīvot savas dzīves, nevis citu. Ja tiešām gribas par kādu kaut ko zināt – pajautāt! Es pats saku, ko domāju, un, ja gribu ko zināt, tad noskaidroju.
-Tavi dzīves mērķi?
– Būt laimīgam. Atrast cilvēku, ar kuru nodibināt ģimeni, lai būtu savstarpējā sapratne un cieņa. Mūsdienās tas ir retums, bet gan jau izdosies atrast. Domāju, ka cilvēks sāk dzīvot tad, kad viņš saprot to, kā viņš grib dzīvot. Manuprāt, liela daļa cilvēku tagad dzīvo stresā, pārdzīvo, aprunā, dusmojas, bet tad, kad viņi saprot, ka tas viss ir lieki un nevajadzīgi, sāk dzīvot un priecāties par visām mazajām, labajām lietām savā dzīvē. Kādam tas notiek 20, kādam – tikai 50 gados.
Alūksniešiem novēlu veselību, izturību un cīņas sparu. Ak, jā – latvietim nav gardāka ēdiena kā cits latvietis, tāpēc varbūt šo ēdienu labāk izņemt no savas ēdienkartes!
