Pavasarīgs sveiciens no Liepājas, no pilsētas pie jūras, kas tā arī neaizsala, un tagad jau dzīvojam pavasarī. It kā kalendārs to vēl neapstiprina, bet daba dara savu. Nekā īpaša, kokiem lapas vēl neplaukst, tie ievēro kārtību, tikai sniegpulkstenīši. Ja nav sniega, tad ar tiem noklāti visi iespējamie laukumi. Tāda nu ir tā daba, arī ar saviem untumiem. Mums no ziemas sanāca tāds čiks vien, toties pie jums tā vēl rit pilnā sparā. No vienas puses jauki, bet aukstums ir nepatīkams. Lai gan saka – kas vainas laikam, ja ir pareizs apģērbs. Tagad par kaut ko, kas mani un vēl daudzus citus tracina.
Par maisiem
Vispirms – esmu viena no tiem daudzajiem, kas dzīvo vēl pa vecam. Klausos radio un skatos televīziju. Interneta man nav – sveša bilde, bet arī netiecos pēc tā. Iegūtu jau gan arī kādas labas ziņas, bet es nevēlos nonākt visu apskatei, lai gan mēs tāpat tiekam novēroti no gaisa, zemes un vēl kaut kā. Tikai nesaprotu to, kā nevar noķert tos roku palaidējus? Mums “pameta” atlikumus no čekas maisiem – liekas, nekāda traģēdija nenotika, bet domāju, ka tomēr nevajadzēja. Daži paši sevi no tiem izlasīja ārā, daļu pameta plosīšanai, bet vēl daļa aiz tā visa paslēpās. Mūsdienās jau nav labāk – cits citu aprej, bet paši nemaz nav labāki. Tam, kas gribētu būt godīgs, nemaz nav viegli izdzīvot šai vilku barā. Visa dzīve pastāv tikai uz naudas – tās mūžīgi un visur pietrūkst. Tāda nu ir cilvēka kāre pēc tās – vienmēr gribas, bet kas tas par niķi? Līdzi jau nepaņemsi, tāpat būs jāatstāj tepat uz zemes. Cilvēku lielībai nekad nav bijis robežu, tāpat kā jau visai dzīvai radībai zemāku klasi par mums. Maz ir to, kas savu dzīvības laiku aizvada rimti.
Par izglītību
Vismaz man šķiet, ka izglītība beidzot ejam pareizā solī. Katram, kurš aizbrauc uz citu zemi, taču jāpieskaņojas, ja grib saprasties. Kur nu vēl tur dzīvot vairākās paaudzēs. Vēl kādai paaudzei jāaiziet, lai saprastos pilnībā, bet neaizmirstu vietu, kur esi dzimis un audzis, to, ka mani senči bijuši ienācēji un gribējuši te valdīt pēc sava prāta. Kari bijuši it visos laikos un par savu Tēvzemi cīnījušies visi. Tagad kari par skolām. Skumji, bet varbūt jāatgriežas tajos laikos, kad bērni aizbrauca uz nedēļu, lai skolā mācītos. Mums nebija augstas skolas – bērni ar lupatu sainīti rokā kājām gāja uz Tērbatu un izauga gudri. Kas tā par skolu lielajā Rīgā, ja tajā ir tikai 200 skolēnu? Sen bija laiks sadalīt. Neesot skolotāju, bet kur tad palika tie no slēgtajām skolām? Parastā skolas stundu laikā neiemāca nepieciešamo, ārpus stundām vēl jāstrādā ar privātskolotāju. Pēc kara bērni gāja skolā, iemācījās strādāt, tagadējie nemāk neko. Spaida podziņas, noslēdzas no ārpasaules ar austiņām, nemaz nedzīvo reālā pasaulē. Dažs grib ģērbties un ēst vēl kaut ko labāku, notiek gājēju un braucēju avārijas. Sak’ – es visu kontrolēju – neko tu, cilvēciņ, nekontrolē! Dzīvē jāmācās viss – kā pie galda uzvesties, kā cienīt citus un sevi.
Par mūsu valsti
Būvniecība radot 2/3 ienākumu. Neizprotu darbību. Tikko Rīgā tiek nograuta tiešā un tīšā darbības rezultātā vēsturiska ēka. Tā nav vienīgā – grozies, kur gribi – atradīsi vēl jaunākas, ja vēl negrauj, tad plāno. Celsim lielveikalus! Bet kur skatījās jeb kur vēl joprojām skatās pilsētu “galvas”? Neskatoties uz kara postījumiem, ienācēji nosauca Rīgu par skaistu pilsētu, tikai tur bija daudz latviešu. Tagad to pārņēmuši “saskaņieši”, pamatā ienācēji. Kas palicis pāri no visa, kas bijis? Es teiktu – drupas. Izdangātas ielas, nolaistas līdz kliņķim. Baisi un drūmi veras māju melnās acis. Liekas, ka vēl nesen te bija karš. Nav naudas. Ir, tā izsaimniekota. Tagad atbildīgais kā suns iespiež asti un cenšas aizbēgt uz lielāku algu, mierīgu dzīvi, bet liktenis katru panāk savā laikā. Neatceros blēdi, kurš būtu miris laimīgs. Vai tādēļ jāuzņemas tik smags krusts? Dzīvokļu rindas ir vienmēr bijušas, bet nav bijis tik daudz tukšu dzīvokļu kā tagad. Dodiet cilvēkiem apdzīvot! Teiksiet – tas ir privātīpašums. Bet, ja to neapsaimnieko? Labi, lai stāv tukšs, bet lai nebojā pilsētvides skatu. Nesen braucu tikai cauri Rīgai, likās tik tukša, drūma. Un kur nu vēl tie ķēpājumi visās iespējamās vietās! Ķert un sodīt, tad zinās visatļautības robežas. Ja tā būtu māksla, skats, bet vieni ripuļi un kripuļi. Nekādas domu izpausmes.
Par bankām
Nepateikšu konkrētus apstākļus, bet tas notika mūsu valsts simtgades sākumā. Mana vecmamma bija mācījusi saviem bērniem izvairīties no darīšanas ar policiju un banku. Tās bija nevēlamas iestādes tajos laikos un arī tagad. Ar bankām mums iet kā pa celmiem. Lai tās varētu eksistēt, kā saprotu es, tās grib kontrolēt visu cilvēku naudu – arī manu. Bet es nevēlos ar viņiem brāļoties un vai tāpēc es kļūstu nezinu kas? Es saņemu savu pensiju un daru pēc sava prāta. Bet viņi grib to bankā, pelnīt, pelnīt, līdz vienā dienā – čiks. Varbūt pasaulē pienāks laiki, kad naudas vairs nebūs? Norēķināsies, preci mainot, bet diezin vai… Nauda, tāpat kā cilvēki, būs.
Par reklāmu
Laba reklāma būtu pieņemama, bet reklamē visu iespējamo, brīžiem pat metas šķebīgi. Nu, piemēram, Jāņa Skuteļa šovs: “Latviešu mūzika kopš 1991. gada man mirusi”. Vai te nebūtu kādai iestādei darbs? Daļa patiesības jau ir – mēs vairs negribam dziedāt latviski. Esam un dzīvojam šajā valstī, bet mežģījam savas balss saites šķībā, svešā mēlē. Un tomēr savu vēstuli nobeigšu ar patīkamām jūtām. Visam pa vidu paskatos arī ko labu, šoreiz – balvas pasniegšanu “Kilograms kultūras”. Varēja paskatīties, kā cilvēki ģērbjas, uzve-das, par ko apbalvo. Mana balss – autobusu pieturai (ar gulbjiem), tagad vienam stārķītim arī derētu kilograms kultūras. Sargājiet to!
Lasītāja Regīna Sapule
