Viņa aizbrauca no Annas pagasta pirms deviņiem gadiem, jo ar 18 latu algu, ko saņēma mēnesī, nevarēja uzturēt piecus bērnus. Tagad Iveta Vaivare par savām mājām sauc Īrijas mazpilsētu Rušu, kas atrodas stundas braucienā no Dublinas – tāpat kā četri viņas dēli, pašlaik tikai meita vēl ir palikusi tepat. Iveta atzīst – dzīvojot svešumā, ir sākusi sevi mīlēt un atliek laiks, līdzekļi, ko var veltīt tikai pati sev.
Ar dzīvi svešumā viņa ir ļoti apmierināta. Kad gadā reizi atbrauc uz Latviju, pārņem emocijas, ilgas, bet zinot, ka šeit nav darba un visi mīļie ir tur, saprot, ka ar skaistu dabu, Dzimtenes izjūtu sirdī un tukšu kabatu nepietiek, lai dzīvotu un būtu laimīgs. Toreiz viņa vispirms aizbrauca viena pati – visi pieci bērni palika Latvijā, cits citu pieskatīja, bet pakāpeniski nu jau visi dēli: Raivis, Andris, Gatis, Ingus arī ir pārcēlušies pie mammas Īrijā – vienīgi meita Gunita vēl palikusi Annā un palaikam brauc ciemos. Iveta ir pārliecināta – drīz arī Gunita tomēr pārcelsies uz pastāvīgu dzīvi pie viņiem Īrijā. Lēmums par aizbraukšanu no Ivetas prasīja lielu izšķiršanos, jo vienā svaru kausā bija pieci bērni un otrā – nauda, kuras vienmēr trūka. “Es varu pati būt neēdusi, bet ka bērniem nav, ko dot ēst – tas nav pieļaujams. Pirms aizbraukšanas strādāju pastā – mana alga bija 20 latu mēnesī, bet “uz rokas” saņēmu 18,60 latus… Jā, toreiz naudai bija cita vērtība, mājās turējām lopus, bet izskolot bērnus un iegādāties nepieciešamo par šādu naudu nebija iespējams,” atceras I.Vaivare. Iveta neslēpj – kopš aizbraukšanas viņā kā sievietē daudz kas ir mainījies. “Es vairs neesmu tik nospiesta. Atbraucot uz Latviju, veikalos varu justies brīvi – nav jāskaita katrs santīms, varu atļauties, ko gribas, nevis tikai, ko var. Nav bērniem jāsaka: šodien to nepirksim, jo man nav naudas… Nauda cilvēkam dod brīvību. Esmu sākusi sevi mīlēt! Es varu ceļot – ja būtu palikusi Latvijā, neko no tā nebūtu redzējusi,” viņa saka.
Dzīve bailēs
“Aizbraukt bija ļoti, ļoti grūti – otrreiz dzīvē gan es neko tādu vairs nevarētu izdarīt. Bez kaut kā aizbraukt un kaut kur, turklāt nezinot valodu! Bet bija iekšējā pārliecība, ka to vajag,” atceras Iveta. Ielidojot Īrijā, viņa izkāpa Dublinas lidostā. “Bija cilvēks, kurš mani lidostā sagaidīja un palīdzēja, jo es tiku arī piemānīta – teica, ka būs darbs, uzturēšanās atļauja, bet izrādījās, ka nekā nav… Braukt uz Īriju oktobrī ir ļoti neizdevīgi, jo beidzas darbi siltumnīcās, vienīgais darbs ir tikai uz lauka. Paldies Dievam, ka darbu es tomēr atradu, jo – ja darbu tur neatrod, bet aizbraucot esi palicis lielos parādos, bērni gaida, ka kaut ko atsūtīsi, bet tev nav nekā – šoks ir liels. Toreiz bija arī jābaidās, lai tevi neizsūtītu no valsts, ja nebija darba atļaujas – bail bija pat uz veikalu iet ārā! Man darba atļaujas nebija gadu. Ja notvēra, tad varēja deportēt un uz pieciem gadiem iespiest zīmogu pasē, ka nedrīksti iebraukt valstī. Aizbraucu atvaļinājumā uz Latviju un nezināju, vai tikšu atpakaļ Īrijā vai ne… Otrreiz es ko tādu negribētu piedzīvot,” atceras I.Vaivare.
Dzīve starp puķēm
Pirmos četrus gadus viņa strādāja uz lauka, vācot dažādus dārzeņus, strādāja vairākās bāzēs, bet tagad viņas darbs ir saistīts ar ziediem, tādēļ Ivetai tas īpaši patīk. “Dzīvoju un strādāju oficiāli dārzniecībā pie lielsaimnieka. Viņam ziedus piegādā arī no citām Īrijas saimniecībām un Holandes – mans uzdevums ir pakot ziedus kastēs veikaliem. Beidzot man ir pilna māja ar ziediem un dārzs – stādu puķes visur, kur vien saimnieks atļauj! Strādājam tur 10 latvieši – vienīgi saimnieks un brigadieris ir īrs, bet sezonas ražīgākajā laikā nodarbina apmēram 30 cilvēku. Dzīvojam draudzīgi, savā starpā sarunājamies latviski, tikai ar saimniekiem, veikalā – angliski. Bet Rušā arī veikalos strādā latvieši – arī tur nav valodas problēmu,” stāsta I.Vaivare. Viņa atzīst – strādājot noteiktās stundas, nedēļā var nopelnīt ap 250 eiro, bet jāņem vērā, ka dzīves līmenis Īrijā nav tāds kā Latvijā, jāmaksā arī komunālie maksājumi. “Ļoti lielu atbalstu var saņemt arī no Īrijas valsts – dažādus sociālos pabalstus, tādēļ, ja kādu brīdi esi bez darba, tāpat būs iztikas līdzekļi,” norāda Iveta. Pie dārzniecības viņai ar dēliem ir sava māja, kur dzīvo jau sešus gadus un saimnieks ir atļāvis dzīvot vēl piecus. “Tā ir saimnieka vecāku māja – pats viņš sev ir uzcēlis jaunu pāris soļu attālumā. Ja pēc gadiem viņš izdomās veco māju nojaukt, tad mums būs jāmeklē cita dzīvesvieta, ja ne – mēs varēšot tur dzīvot, cik ilgi vēlamies,” saka Iveta. Savukārt viņas dēli strādā Dublinā, veļas mājā, kur gludina viesnīcām veļu, un veikalā. Ingus trīs gadus mācījās Īrijā vidusskolā, ko jau ir absolvējis, un tālāk mācīsies par ugunsdzēsēju.
Dzīve izklaidēs
“Rušā notiek daudz dažādu pasākumu, ko apmeklēju – braucu pat 200 kilometru rādiusā uz koncertiem, ballēm. Ja nav kompānijas – braucu viena pati ar autobusu, citreiz dēli brauc man līdzi. Bērni jau zina, ka sestdienās un svētdienās var mammu nemeklēt, jo viņa ir vai nu kādā pasākumā, vai baznīcā,” smaidot saka Iveta. Jautāta par dzīves apstākļiem un iespējām svešumā, Iveta atzīst, ka ir ļoti apmierināta. “Es vienmēr atrodu, ko darīt – man nav garlaicīgi. Bieži braucu ekskursijās – esmu bijusi daudzās vietās: Skotijā, Ziemeļīrijā, Izraēlā, arī vairākās Īrijas pilsētās. Ir viena latviešu sieviete, kura organizē grupu braucienus – dodos kopā ar viņu. Tagad uz Latviju lidoju caur Oslo, kur iepazinos ar vienu sievieti. Viņa ļoti vēlas apmeklēt Īriju, bet mans sapnis ir aizbraukt uz Oslo – tagad viena pie otras brauksim ciemos,” saka Iveta un atzīst, ka ātri spēj atrast sev ceļojumu biedrus. Dzīvojot Īrijā, bijusi ekskursijā arī uz Latviju – uz Aglonas baziliku, Leļļu muzejā… “Īrijā cenšos apmeklēt visus pasākumus, kad uzstāties brauc mākslinieki no Latvijas. Ļoti daudz apmeklētāju bija “Eolikas”, “Apvedceļa” un “Labvēlīgā tipa” koncertos.”
Dzīve no attāluma
Jautāta par bezdarba līmeni Īrijā, I.Vaivare vērtē, ka Īrijā ir tāpat kā Latvijā: kurš vēlas, tas var atrast darbu. “Tiesa, grūtāk ir tiem, kas tagad aizbrauc uz Īriju – pašlaik Īrijā darbu var atrast tikai ar pazīšanos,” viņa uzsver. No Annas pagasta darbā uz ārzemēm ir devušies daudzi desmiti cilvēku.
I.Vaivare atzīst – Īrijā ap vietu, kur viņa strādā, annēnieši ir 200 kilometru rādiusā, bet vietā, kur viņa dzīvo, nav neviena – tikai Vaivaru ģimene. Jautāta, kādām acīm tagad uzlūko savu Annas pagastu, I.Vaivare atzīst – tas ir tikpat skaists, tikai cilvēku tur vairs nav. “Kad biju Annā, aizgāju uz balli tautas namā – tajā bija tikai ap 30 cilvēku, pārsvarā jaunieši. Izej caur pagastu un nevienu cilvēku nesatiec… Arī Alūksnē ir mazāk cilvēku – tukšums…” Iveta vaino Latvijas valdību pie tā, ka Dzimtenē cilvēkiem nav darba vietu. Viņa domā, ka lielākā daļa aizbraukušo atgrieztos, ja šeit būtu darbs. “Zinu gadījumus, kad cilvēki arī tagad atgriežas Latvijā, bet pārsvarā to dara tie, kam šeit ir personīgās mājas, ko negribas pamest, turklāt visbiežāk atgriežas tie, kas dzīvo ap Rīgu, jo tur ir lielākas iespējas atrast darbu. Es arī pašlaik apsveru iespēju iegādāties dzīvokli Rīgā, jo tur ir perspektīva. Tagad man ir dzīvoklis Annā – iesāku to remontēt, bet pārtraucu, jo neredzu jēgu tur ieguldīt naudu.”
Dzīve tur un te
Kad Latvijā notiek Saeimas vēlēšanas, Iveta vienmēr dodas uz Latvijas vēstniecību Īrijā, lai pildītu pilsoņa pienākumu. Internetā regulāri lasa ziņas par to, kas notiek Latvijā. Viņa uzskata, ka pašreizējā Saeima bija pelnījusi atlaišanu. “Cilvēkiem ir jābrauc prom no valsts, jo nav darba, pensijas ir smieklīgi mazas – tāpat kā bērnu pabalsti. Domāju, ka Latvijā nav datu, cik cilvēku īsti ir izbraukuši no valsts, jo daudzi ārzemēs strādā nelegāli. Pašlaik Latvijas politiķi tikai runā par vēlmēm, lai atgrieztos aizbraukušie, bet nenotiek darbības, lai to panāktu. Tas arī vairs nav izdarāms – visi aizbraukušie nekad neatgriezīsies Latvijā. Lai kā bija “krievu laikos” – talonu sistēma, ilgāk rindā jāpastāv pēc kādas preces, bet badā neviens nenomira un cilvēkiem bija darbs. Tagad neatkarīga Latvija ir jau 20 gadus – dzīves līmenis cilvēkiem ir pasliktinājies, daudz kas ir sliktāk, nevis labāk. Esam Eiropas Savienībā, bet – ar kailām kājām. Arī Īrijā daudz ieplūst importa preču un produkcijas, bet Latvijā tas notiek daudz lielākos apjomos,” secina I.Vaivare. Ja šeit būtu pienācīgi atalgots darbs, viņa noteikti brauktu atpakaļ. Kamēr bērni būs Īrijā, arī Iveta tur paliks. “Ko es viena pati darīšu Latvijā? Turklāt drīz kļūšu arī vecmāmiņa…” viņa lepni saka.
