Lietišķā kinezioloģija faktiski ir diagnostikas metode, kurā izmanto muskuļu spēku, skaidro fizioterapeits un kineziologs Kaspars Čaunāns. Atkarībā no muskuļa tonusa un varēšanas, speciālisti ar dažādu instrumentu vai provokāciju palīdzību mēģina atrast vājo vietu, noteikt veselības problēmu īsto cēloni. Tas var būt muskulis pats, kas cietis mehāniski, vai vielmaiņas (deficīts) problēmas, vai emocionālās sistēmas disbalanss, kas mūsdienās ir ļoti izplatīts. Kineziologa uzdevums, izvērtējot visus šos aspektus, ir atrast piemērotāko terapijas veidu un novērst problēmu cēloni. Turklāt palīdzot cilvēka ķermenim atjaunot savas pašārstēšanās un pašatjaunošanās spējas.
Tikt līdz pirmsākumiem
“Piemēram, cilvēkam bankā ir kredīts, tas ir jāatdod. Tad sāk reibt galva. Viņš ārstē reiboņus pie dažādiem speciālistiem, bet pamatproblēma, kas viņu nomāc, ir kredīts! Emocionālais disbalanss veido nosprostojumu kakla daļas muskuļos, kakla daļa netiek noturēta pareizajā pozīcijā, un sākas reiboņi,” cēloņsakarību ķēdīti skaidro K. Čaunāns. Viņš gan uzreiz pieteic, ka pats mazāk strādā ar emocionālās sistēmas radītiem cēloņiem. Latvijā kineziologi vairāk pievēršoties struktūrai – kauliem, muskuļiem, mehāniskas izcelsmes problēmām. Piemēram, kakla daļā salīdzinoši bieži pro-blēmas sākoties “nepareizas elpošanas stereotipa dēļ” – elpošanas stereotipu var sabojāt arī ikdienišķs, neveiksmīgs uzsitiens pa ribstarpām. Tas spēj izjaukt ieelpas, izelpas attiecības, jo rodas fiksācija krūšu kurvja līmenī. Tālāk tas izsauc muskuļu disbalansu kakla daļā, sākas reiboņi.
Kuri muskuļi ir vāji, terapeits nosaka testējot, tālāk jau meklējot ceļu līdz problēmas pirmsākumiem. Kā situāciju izlabot, atgūt sākotnējo stāvokli – tas katrreiz atkarīgs no savas problēmas. “Piemēram, pie nepareiza elpošanas stereotipa tiek izmantota krūšu kurvja mobilizācija ar manuālo terapiju, diafragmas masāža. Bet diafragma, kā zināms, atrodas dziļi, dziļi, un nemaz tik viegli to nevar izmasēt,” norāda K. Čaunāns. Lūgts pārtulkot tautas valodā “krūšu kurvja mobilizāciju ar manuālo terapiju”, viņš laipni piedāvā tomēr palikt pie esošās valodas.
“Populārākā kļūda – nepilnīgi uzstādīta funkcionālā diagnoze muguras sāpēm,” par novērojumiem ikdienas darbā spriež fizioterapeits. Taču tas nav domāts kā akmens kolēģu lauciņā. “Sāpes vienmēr rodas funkcionālu traucējumu dēļ. Diagnoze lielākoties tiek uzstādīta pareizi, bet bieži vien pie tā arī apstājas.” Kā piemērā par reiboņiem – skaidrs, ka problēmas ir kakla daļā, mēģina tās ārstēt, kā māk, bet tā arī nepadomājot, kas ir to patiesais cēlonis.
Zināma taisnība ir uzskatam, ka cilvēks savu problēmu nastu gluži neapzināti krauj mugurā un tiešām iet sakumpis. K. Čaunāns precizē – muskuļu disbalanss var rasties arī no tā, ka ir problēmas ar iekšējiem orgāniem. Vienkāršs, bet izplatīts piemērs – sakumpuši pleci. “Kuņģis embrinoloģiski saistīts ar krūšu daļas muskuļiem, tie tiek savilkti, ja kuņģī ir palielināts skābes daudzums. Loģiski ir ārstēt paaugstināto skābes līmeni ar linsēklu eļļu, pistācijas koka lapu ekstraktu un, protams, izmainīt ēšanas paradumus.”
Vēl viens piemērs – bērniem bieži raksturīgas X veida kājas. Augšstilbu sānu muskuļi ir vāji, celīši saliecas uz iekšu. Šo muskuļu vājumu savukārt izsauc problēmas resnajā zarnā, bet tās visticamāk radušās no parazitāras infekcijas. Patiesībā bērna organisms cīnās ar tārpiem, cērmēm, parazīti paņem sev visas minerālvielas, vitamīnus. X veida kājas ir tikai sekas. Pēc statistikas datiem, parazitāra infekcija varētu būt pat 80 procentiem populācijas, zina teikt K. Čaunāns. “Sevišķi tiem, kuriem mājās ir dzīvnieks. Jo mājdzīvnieki visbiežāk mirst nevis no vecuma, bet gan no parazitāras infekcijas. Un līdz savam skaistajam dzīves finālam paspēj padalīties ar saviem saimniekiem.”
Ievērot ritmu
“Man ir sajūta, ka mūsdienās, kad avīzēs nav, ko rakstīt, sāk rakstīt par muguras sāpēm. Un publicējas visi. Tādā gadījumā es iesaku tomēr vērsties pie fizioterapeita vai lietišķā kineziologa. Jo kineziologs izārstēs to muguru, izveidos terapiju un vingrojumu kompleksu saskaņā ar to, kāpēc tieši mugura sāp,” uzsver K. Čaunāns. Viņš ar prieku secina: lietišķajai kinezioloģijai, kas piedāvā kompleksu skatu uz cilvēku, pievēršas arvien vairāk ārstu. Latvijā to skaits jau esot apmēram 30.
Individuāli izstrādāta programma, nevis abstraktas tabulas, ir nepieciešama arī intensīvu nodarbību grafika izveidei fiziskās izturības palielināšanai – skriešana, nūjošana, riteņbraukšana. Turklāt ar pulsa kontroli, ko labi var veikt sporta zālēs, attiecīgi aprīkoti ir arī trenažieri. Lai nav tā, ka vispārēji ieteikumi kādu iedzen kapā pārslodzes dēļ. Tomēr ir lietas, kas būtu jāņem vērā visiem.
Kā pirmo un būtiskāko K. Čaunāns nosauc svaigu gaisu – vajadzētu izbaudīt vismaz vienu stundu diennaktī, kaut vai lēnām pastaigājoties. “Mūsdienās tā ir liela problēma,” viņš atzīst.
Otrs – pareizi ēšanas paradumi. Brokastis un pusdienas jāēd obligāti un bagātīgas. Jāēd tik, cik grib, bet atbilstoši jākustas, lai uzņemtās kalorijas tiek atbilstoši nodedzinātas. Kad “atnāk vakariņas”, bet ne vēlāk par pulksten sešiem, galdā jāceļ termiski apstrādātie augļi un dārzeņi, gaļa, proti, olbaltumvielas. Nekādus ogļhidrātus. “Ja grib tievēt, es vakarā neieteiktu ēst svaigus augļus vai dārzeņus. Cilvēki nereti brīnās – ēdu tikai tomātus, gurķus, bet svars nāk klāt. Tā pamatā ir sarežģīts mehānisms, kas saistīts ar vielmaiņas bremzēšanu.”
Treškārt, ja grib būt vesels, jāizveido savs dienas režīms, jāsadala dzīves laiks ritmos un pie tā stingri jāturas. Vienā laikā iet gulēt, celties, strādāt, ieturēt maltīti. Turklāt reizi nedēļā miegā būtu jāpavada apmēram 12 stundu. “Tā tiek izcili mazināts organiskā stresa līmenis. Citādi izdalās dažādi stresa mediatori un hormoni, kas cirkulē, cirkulē un neiet projām, veido fona stresu. Tas gaist tikai ilgstoša miega laikā.”
