Piektdien Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā notika Ojāram Vācietim veltīta mācību stunda. Nezinu, kāpēc tieši mani izvēlējās par tās vadītāju, bet es sevī saskatu daudz līdzības ar viņu. Savulaik es pats absolvēju ģimnāziju, kas tobrīd skaitījās Alūksnes 1.vidusskola. Vēsti par Ojāra Vācieša nāvi mums visiem paziņoja skolas līnijā. Tobrīd, ja nemaldos, es mācījos 10.klasē, taču īstenībā neatceros, kā tas notika. Zinu tikai, ka skolotāji joprojām stāsta – es, uzzinot par viņa nāvi, esot sācis publiski raudāt un aizgājis tajā dienā no skolas.
Vēl pirms Ojāra Vācieša nāves es biju sācis rakstīt dzeju un komponēt dziesmas. Viena no tām ir ar viņa vārdiem. Kā jebkurš jaunietis, es neatzinu autoritātes, taču dzejnieka iespaids kaut kāds bija. Tā gan ir vienīgā un, iespējams, arī pēdējā dziesma ar viņa vārdiem. Kā jau stāstīju jauniešiem, viņš prata rotaļāties ar vārdiem, kā neviens cits. Rakstīt dziesmu ar viņa vārdiem, manuprāt, jebkuram komponistam ir liels pārbaudījums. Viņa dzeja ir tik dziļa, ka grūti noķert to robežu, kad mūzika pazūd vai sāk traucēt. Četrās rindiņās viņš varēja izteikt tik daudz, ka dienu var domāt, domāt un neizdomāt. Turklāt viņš to spēj neizmantojot nekādus sarežģītus teicienus, bet gan vienkāršus sarunu valodā lietotus vārdus. To apliecina skaitliski mazais dziesmu daudzums ar viņa vārdiem, ja salīdzina ar to, cik dzejoļus Ojārs Vācietis ir uzrakstījis.
Es jauniešiem norunāju dažus dzejoļus no Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātra „Slieksnis” uzveduma „Par ko smīnēja Ojārs Vācietis”. Tas bija veidots viņa 70 gadu jubilejai. Uzvedumā bija iekļauti dzejnieka pēdējie, vēl nepublicētie dzejoļi. Dzejas stundā es mēģināju atklāt savu redzējumu uz dzejnieku. Gribēju, lai viss norisinās brīvā un nepiespiestā atmosfērā, kas arī izdevās. Redzēju, ka daži jaunieši klausījās ar lielu ieinteresētību. Ja no visiem kaut trīs vai pieci skolēni to visu novērtēja, tas jau ir labi, jo tāds dzejnieks, kāds ir Ojārs Vācietis, nav neviens cits.
