Mīļie lasītāji, nedomājiet, ka es sūdzos. Nē! Jūs taču nešaubāties, ka esmu apzinīgs un mīlošs ģimenes tēvs.
Mīļie lasītāji, nedomājiet, ka es sūdzos. Nē! Jūs taču nešaubāties, ka esmu apzinīgs un mīlošs ģimenes tēvs. Ar dēlu dalos visā. Pēdējā kapeikā, ko mums atmet ģimenes māte un sieva (vienīgā strādājošā mūsmājās), pēdējā maizes riecienā un alus malkā. Bet nepateicība jau ir pasaules alga! Viņš, man, ziniet, ir otrgadnieks, bet ar to vēl par maz. Mans 17 gadus vecais puika beidzis 9.klasi ar liecību. Tātad – bez atestāta. Vai par to nav jāraud? Ir jākauc! Bet ar to vēl nepietiek. Viņš, mans bērns, paziņoja, ka vairāk (tas ir, trešo reizi) devītajā klasē nemācīsies. Ko tad darīs? Neko nedarīšot. Arī armijā neiešot, tad jau labāk lauzīšot kāju (labi, ka ne kaklu). Tfu,vells. Ko lai dara? Antonija, mana laulene, kliedz, ka puika atsities manī. Kaut kas nedzirdēts! Nu, ko lai darām, tā saku sievukam, jo nav tagad īstais brīdis plēsties, ir jācīnās par dēla nākotni. Par gaišāku nākotni nekā manējā. Izsaucu uz māju policiju, raudu, lūdzos, draudu. Nu, ne jau policistam, puikam savam. Nekā. Izsaucu uz māju mācītāju. Noturam svētbrīdi, kā sacīt jāsaka, mazu aizlūgumu. Puikam ne silts, ne auksts. Izsaucu uz māju dakteri. Draudam abi, ka manu delveri ievietos nervu nodaļā, dos sāpīgas sprices. Bet puika tik smej, prasa, vai opiātus viņam spricēšot. Man pašam nervi neizturēja, aizgāju no mājas. Aizgāju pie mīļākās, pie Anniņas. Viņa mani mierina. Sak, es dēlu audzinot ar nepareizām metodēm. Uzskatot vēl par bērnu, bet šis sen jau brūtgāns. Esot vajadzīga profesionāla palīdzība. Lai es nododot puiku viņai pāraudzināšanā. “Bet mans puika tak 25 gadus jaunāks par tevi!” es brēcu. Bet Anniņa tik smej, es neko par tādām lietām nesaprotot.
Noteiktajā dienā un stundā aizvedu junioru Krikumu mājas vizītē pie Anniņas. Nudien, es savu mīļoto nepazinu. Kā bija izcirtusies! Kā Pamela Andersone! Tā puika sāka regulāri pie viņas staigāt, katru dienu noteiktā laikā. Un tavu brīnumu! Sāka puika mācīties. Sak, pa vasaru esot jāaizpilda visi zināšanu robi. Pēc nedēļas ar asarām acīs uzdrošinājos dēlam pajautāt, vai Anniņa viņu apmierina. Un kā vēl apmierinot! Mīlējušies gan vēl neesot. Pa priekšu šim esot jāpabeidz pamatskola, tad vidusskola, vēl jāiestājas augstskolā, jāiegūst profesija, tad gan viņi precēšoties. Un tad pēc kāzām… Ellīgi gudra, es jums teikšu, tā mana Anniņa izrādījusies.
Antos Krikums
