Svētdien televīzijā sāka rādīt jaunu realitātes šovu – “Mans lielais, resnais līgavainis”. Pēc pirmās pārraides noskatīšanās jāatzīst, ka kaut ko tādu spēj izdomāt tikai amerikāņi.
Svētdien televīzijā sāka rādīt jaunu realitātes šovu – “Mans lielais, resnais līgavainis”. Pēc pirmās pārraides noskatīšanās jāatzīst, ka kaut ko tādu spēj izdomāt tikai amerikāņi.
Jautājums jau nav par to, cik šovs ir labs vai slikts, bet par to, ar ko televīzija mūsdienās cenšas piesaistīt skatītāju uzmanību un kādas vērtības dzīvē turam svētas, cienām. Šovam nav ne vainas – scenārijs labs, tehniskais izpildījums arī, varam vērot skaistas mājas un gaumīgi tērptus amerikāņus. Bet kaut kas tomēr atgrūž no šova skatīšanās. Protams, ir jautri un nāk smiekli, skatoties, kā “lielais, resnais līgavainis” Stīvens ar nolūku dara visu iespējamo, lai izraisītu pret sevi riebumu topošajā līgavā Rendijā. Bet kas ir Rendija? Amerikāniete, kurai gribas tikt pie lielas naudas, ja spēs savus vecākus un radus pārliecināt, ka precas ar tādu rupekli un nepieklājības kalngalu kā Stīvens. Īsi sakot – realitātes šovos naudas dēļ cilvēki ir gatavi uz visu: precēties, melot radiniekiem un tuviniekiem, aicinot uz viltus kāzām, ēst tārpus un gliemežus, dzert žulti un darīt ko citu prātam netveramu.
Skumji, ka cilvēcei to vērtību saraksts, kas izpelnās cieņu un godu, kļūst arvien īsāks un īsāks. Par visu var atļauties smieties, arī par kāzām. Var jau teikt – tā ir tikai spēle, tomēr man šķiet, ka šovs “Mans lielais, resnais līgavainis” ir aizskarošs. To pauž jau tā nosaukums – “lielais, resnais līgavainis”. Domāju, ka korpulentiem cilvēkiem ir pamats būt aizvainotiem.
Lai jau šovu skatās tie, kam sirds kāro, smejas par citiem, ja pašiem negribas precēties, un vēro neīstas emocijas. Latvijā kāzu laiks ir augusts, kad ielās var redzēt automašīnas ar baltām lentēm. Lai arī mazāk nekā agrāk, kāzas ir, bija un būs. Bet ne tādas, kā realitātes šovā, kur svarīgākais ir nauda, nevis mīlestība. Protams, neizbēgamas ir baumas “viņi apprecējās bērna dēļ”, bet stāšanās laulībā ir spēja uzņemties atbildību par otru cilvēku.
Senie latvieši kāzas dēvēja par vedībām, bet precības nozīmēja tautu meitas izraudzīšanos, kurai sekoja derības. Ja viss veicās labi, sākās gatavošanās līdzināšanai – laulību rituālam, ko vadīja dižvedēji. Pēc tam viss ritēja gandrīz tāpat kā mūsdienās – mielasts, dejas, rituāli. Kāzas mūsu senči uzskatīja par mūža lielāko godu, tādēļ tērpās ļoti greznos apģērbos un piedēvēja tiem īpašu nozīmi. Senlatviešiem precību laiks bija rudens. Precības varēja notikt tikai laimīgās dienās – otrdienā, ceturtdienā, sestdienā vai svētdienā, visbiežāk – ceturtdienās. Tolaik neviens pat neiedomājās, ka mūsdienās par tik svētu lietu kā laulības sāks publiski ņirgāties.
