Arturs Dukulis, SIA “Ape TK” valdes loceklis
Pietrūkst ilgtermiņa domāšanas
No nu jau atlaistās Saeimas es gaidīju konkrētākus, tālejošākus un radikālākus lēmumus. Diemžēl to, ko gaidīju, tā arī nesagaidīju, jo gandrīz visi lēmumi ir īslaicīgi. Ja valdība redz, ka budžeta pildīšana rit puslīdz sekmīgi, tad, manuprāt, viņiem vajadzēja sākt domāt, kā šo naudiņu tālāk tērēt, lai valsts attīstītos. Domāšanas ilgtermiņā pietrūkst arī attiecībā uz optimizācijas pasākumiem. Ļoti labi, ka viņi to iesāka, tomēr prasās pēc pārdomāta turpinājuma. Nevis tā, ka optimizācija skar tikai zemākos rangus, augstākajiem paliekot neskartiem, bet lai tā aptvertu visu valsti kopumā. Otrs liels mīnuss ir smagnējā lēmumu pieņemšana. Manuprāt, viņi sākumā pieļāva kļūdu, palaižot garām ideālo variantu stabilas koalīcijas izveidošanā. Tā vietā koalīcijā palika divas lielas partijas, kas nevis lēma par valsts attīstību, bet risināja politiskās spēlītes pēc principa “mēs jums – jūs mums”. Kas traucē strādāt un attīstīties šobrīd? Tā ir neziņa par nozares politiku. Piemēram, tas pats nodokļu jautājums. Viena partija saka to, otra – šito, bet trešā vispār klusē. Visi sola, ka dos tam un tam, bet, kā īsti notiks šī dalīšana un no kādiem līdzekļiem, nav saprotams. Gandrīz vai atliek gaidīt, kas nāks pie varas, lai saprastu, kā tālāk strādāt. Vienkārši tie laiki, kad varēja ātri nopelnīt naudu, ir pagājuši. Tagad arī uzņēmējiem ir jādomā ilgtermiņā, lai pie kaut kā tiktu, taču ir grūti pieņemt tālejošus lēmumus, ja nav skaidri zināma valsts politika. Uzņēmējdarbība šobrīd atrodas piespiedu dīkstāvē. Ja uzsāksi kādu lielāku projektu, nekur nav teikts, ka rīt un parīt valsts nepieņems tādus lēmumus, kas visu projektu iznīcinās un tu paliksi zaudētājos. Tieši tāpēc esmu nolēmis balsot par prognozējamu partiju. Pēc tāda principa balsoju arī iepriekšējās vēlēšanās. Savu izvēli nenožēloju.
Aigija Kalniņa, zemnieku saimniecības “Kalnarušķi” īpašniece
Vajadzētu mācīties no kaimiņiem
Es domāju, ka mūsu Saeimas deputātiem būtu vērtīgi paskatīties, kā saimnieko un strādā citās valstīs. Piemēram, Igaunijā. Viņiem ar uzņēmējdarbību saistītā politika ir pavisam citādāka. Viena no būtiskākajām atšķirībām ir nodokļu politika. Ja mums kā uzņēmējam ir peļņa, tad mums ir jāmaksā peļņas nodoklis. Savukārt igauņiem ir tā, ja viņi šo peļņu iegulda uzņēmuma attīstībā, viņiem par to nekas nav jāmaksā. Tas, protams, ir tikai viens no piemēriem, jo šādu atšķirību ir daudz. Tas nebūt nenozīmē, ka arī viņiem nav krīze un neiet grūti, tomēr viņi kaut kā citādāk uz to visu skatās un plāno savā valstī nekā mēs. Vienkārši Latvijā ir ļoti daudz lietu, kas traucē strādāt. Piemēram, nupat saskāros ar kārtējo birokrātisko slogu. Bijām uzņēmušies bērnu nometnes ēdināšanu. It kā mums visas atļaujas jau bija, bet vajadzēja atkārtoti izņemt no trīs institūcijām. Viena no tām bija Valsts sanitārā inspekcija, kurai mums nācās braukt pakaļ uz Gulbeni, pēc tam vest viņus uz Apes novadu un tad nogādāt atpakaļ. Tam visam man pagāja puse dienas, ko es varēju izmantot citādāk. Birokrātiskais slogs un aplamā nodokļu politika ir vienas no būtiskākajām problēmām, ko saskatu pašreizējā situācijā, tomēr ne vienīgās. Tāpat ir nesakārtots platību maksājumu jautājums. Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm mēs saņemam ļoti niecīgu summu. Tieši tāpēc ir atšķirības cenās, jo lielā subsīdiju apjoma dēļ viņi atšķirībā no mums var atļauties tās samazināt. Ja es nodarbotos tikai ar lauksaimniecību, man klātos ļoti grūti. Katrā ziņā, domājot par savu izvēli iepriekšējās vēlēšanās, apmierināta neesmu, tomēr uzskatu, ka izvēlējos labāko variantu no visiem. Pagaidām nezinu, par ko balsošu šajās vēlēšanās. Visticamāk, uzmanību pievērsīšu ne tikai partiju plāniem attiecībā uz uzņēmējdarbības nozari, bet valsts attīstību kopumā.
Jānis Podnieks, zemnieku saimniecības “Kudinava” īpašnieks
Biedē cilvēku
degradēšanās
Skatoties uz mūsu valstsvīriem, es arvien biežāk domāju par to variantu, ko savulaik Kārlis Ulmanis izdarīja. Viņš padzina Saeimu kā lieko posmu valsts dzīvē, ietaupīja naudu un kaut kādā veidā sakārtoja valsts ražošanu un attīstību. Tajos piecos gados valsts ieguva ļoti daudz līdzekļu. Vienkārši viņš bija tik gudrs, ka saprata – tajā ķēdē ir daudz lieko posmu, kuri neprot savā starpā sastrādāties. Viņus interesē vienīgi tā vieta, kur viņi atrodas, nevis valsts attīstība. Tagad prasītos izdarīt kaut ko līdzīgu, jo situācija ir tāda pati. Visu laiku runā par eksportu, bet ne visus uzņēmumus tas interesē. Man kā uzņēmējam pretī vajag patērētāju. Ja nav patērētāja, kas saņem uzņēmēja saražoto preci, tad kāda jēga vispār ražot? Mana kā uzņēmēja uzdevums ir radīt produktu, kas ir vajadzīgs cilvēkam. Cilvēkam to produktu vajag, bet, ja viņam nav naudas, tad viņš gribēdams nevar pie tā tikt. Tas ir tāds apburtais loks, kuram neredz ne gala, ne malas, jo valsts jau nav ieinteresēta ražošanā. Mēs turpinām peldēt pa mākoņiem. Tur augšā ir vesela kalpotāju armija, bet atdeves nav nekādas. Mani interesē, lai cilvēkam būtu darbs uz vietas, lai viņš nedegradētos un lai viņu interesētu kaut kas vairāk par primārās nepieciešamības precēm. Kas notiek tā vietā? Tā vietā arvien vairāk kļūst cilvēku, kurus interesē vienīgi, ko ēdīs šodien vai ko dzers rīt. Tāda situācija neradīs valstī augšupeju. Mēs esam nomuļļājušies 20 gadus uz vietas, neko jēdzīgu tā arī neizdarot. Tieši tāpēc es pat nezinu, vai vispār balsošu šajās vēlēšanās. Loģiski būtu, ka visi iepriekšējie deputāti, kuri ir atlaisti, Saeimā vairs nerādītos, bet – vai tā arī būs? Prasītos pēc jaunām sejām. Jaunie varbūt strādās ar kļūdām, bet viņiem redzējums būs svaigāks un varbūt tieši tas palīdzēs kaut ko mainīt pašreizējā situācijā.
