Es jums teikšu, nu pilnīgi traks var palikt! No uztraukuma šodien esmu saslimis. Sakiet, par ko man balsot šajās vietējo pašvaldību vēlēšanās!?
Es jums teikšu, nu pilnīgi traks var palikt! No uztraukuma šodien esmu saslimis. Sakiet, par ko man balsot šajās vietējo pašvaldību vēlēšanās!? Nu nav neviena tāda deputātu kandidātu saraksta, kas mani pilnībā apmierinātu! Drudzis rauj čokurā, temperatūra kāpj. Mana sieva Antonija saka, ka es darot visu, lai tikai nebūtu jāiet balsot. Es negribot uzņemties atbildību par sava miesta nākotni. Bet tā nav! Saku: “Sieviņ, es nespēju, ej nobalso manā vietā!” A šī pretī brēc, ka tā neesot brīv darīt. Lūdzos, lai zvana uz vēlēšanu komisiju, saka, ka es, Antons, balsošu mājās. Lai brauc pie manis ar urnu! A sievuks manī nemaz neklausās. “Nē, vīriņ, iesim, un abi smuki un vienoti nobalsosim, kā jau ģimenei pienākas,” saka viņa.
Bet par ko lai balsoju? Būtu mūsu pusē Darba partija, balsotu par to. Bet nav! Godīgi sakot, apnicis man ir dzīvot sievas maizē, bez darba slaistīties. Labi vēl, ka sieva man čakla, nopelna bodē pietiekami daudz, lai mani un vēl mūsu zeperi uzturētu, par dzīvokli komunālos maksājumus samaksātu. Citādi tak būtu jāiet uz pašvaldību lūgties, lai maksā man garantēto iztikas minimumu. Bet, ai, kā negribētos to darīt! A ko gan citu pašvaldība man var dot? Pagaidu sabiedriskos darbus? He! Bet es gribu īstu, stabilu, kārtīgu un ienesīgu darba vietu!
Mana laulene Antonija saka, ka, ja patiesi vēlētos strādāt, man ikviens darbs būtu labs – i meža ciršanā, i kozāģētavā, i… ee. Pie šā uzskaitījuma mana Antonija aprāvās. “Darba piedāvājumi beigušies?” es indīgi sievai noprasīju. “Piedod, bet es gribu siltu darba vietiņu, nevis šādu tādu. Un uz bodi strādāt jau nu neiešu, i nelūdz, i neprasi. Var man galu galā būt arī savi vīrieša principi,” teicu es. Sievuks iebilda, ka tādā gadījumā man, Antonam, vajadzējis politiski sarosīties līdz vēlēšanām, iestāties kādā perspektīvā partijā un iekļūt pašvaldībā. Tur man atliktu pats mazumiņš – uzpirkt vai kā citādi pierunāt tieši mani iecelt vadītāja amatā.
“Nu negribu es nevienu vadīt!” iebildu pretī, “gribētu es siltu vietiņu, piemēram,… NATO bruņotajos spēkos, vai vēl labāk – koģenerācijas stacijā. Varētu arī strādāt par brigadieri pie sieviešiem siltumnīcu kopleksā vai šūšanas fabrikā.” Te nu mana sieva Antonija sāka smieties pilnā kaklā. Es atkal jau izraugoties tādus darbus, kuros vispār nav piedāvājuma vai kas man nav pa kaulam. Ne nu es armijā dienējis esot. Slimnieks tak esot! Ne nu es ravēt protot, un nav arī kur. Šuvējiem Eiropas Savienībā neesot perspektīvas un koģenerācijai arī.
Bet, sakiet, par ko tad lai balsoju? Kura partija man dos darbu? Ak, jūs sakiet, ka neviena? Nu tad būtu kauču viena Bezdarbnieku partija. Es nudien balsotu par to, bet tagad… Joprojām vēl nezinu.
