Es jums teikšu – esmu tomēr gaišreģis, patiesi. Viendien savai laulenei norādīju: “Antoņina, es lūdzu tevi, māja ir jātīra cītīgāk.
Es jums teikšu – esmu tomēr gaišreģis, patiesi. Viendien savai laulenei norādīju: “Antoņina, es lūdzu tevi, māja ir jātīra cītīgāk. Te drīz jau čūskas sāks rāpot!” Un, kā sacīt jāsaka, atlika man tikai pateikt šos maģiskos vārdus un noklausīties savas sievas sprauslošanā, tā nākamajā dienā istabas vidū ieraudzīju… ODZI.
Sākumā domāju, ka man šilierējas. Nav jau brīnums, ņemot vērā manu dzīvesveidu (paši saprotat, ka nedēļā vieglāk saskaitīt tās dienas, kad esmu bijis skaidrā, nekā… pārējās). Gribēju iebrēkties: “Sievasmāt, vai tā esi tu?” Bet aprāvos. Nodomāju, ka man sākusies lēkme. Nolēmu ignorēt to odzi par katru cenu. Guļot dīvānā, uzsaucu dēlēnam, lai ieslēdz televizoru, gribu paskatīties kādu filmu. Puika ienāk istabā, pārkāpj pāri odzei un slāj pie “teļuka”. Ignorējot manas intereses, viņš ieslēdza muzikas kanālu. Gribēju iebrēkties, lai puika uzmanās, čūska var iekost, bet aprāvos. Nekas ļauns taču nenotiktu, ja… Turklāt tā viņam būtu mācība. Zinātu, ka tēvs ir jāklausa.
Uzsaucu sievukam, lai no virtuves man atnes glāzi ūdens, jo stipri slāpst. Sieviņa teciņiem ienāca istabā, ar čību paspēra odzi sāņš un iebrēcās: “Ko vēl negribēsi! Ej uz virtuvi un dzer no krāna.” No niknuma piesvempos dīvānā sēdus, bet tūlīt pat kritu atpakaļ, jo arī odze pie manas gultas saslēja galvu gluži kā tāda kobra. Kļuvu bāls un riebumā trīsēju pie visām miesām. Te piepeši – zvans pie ārdurvīm. Laulene aizčāpoja ielaist viesi. Pēc šmakstīgās bučošanās un dārdošās balss skaņām uzreiz pazinu atnācēju – sievasmāti. Tavu brīnumu. Arī čūsku, šķiet, piesaistīja šis balss tonis, viņa sāka vilkties uz istabas durvju pusi, bija jau aizložņājusi līdz telpas vidum, kad piepeši viņu – odzes un sievasmātes – acu skatieni sastapās. Tas bija varens brīdis. Pirmkārt, tāpēc, ka sapratu – es nemurgoju. Otrkārt, tāpēc, ka apjautu – ir satikušās cienīgas pretinieces. Kas nu būs?!
Vispirms bija kapa klusums (skanēja vienīgi televizors), bet jau pēc brīža pāri visam un visiem skanēja šņācieni. Un es nudien nezinu, kas šņāca spēcīgāk. Tad sievasmāte metās projām. Aha! Nopriecājos, jo beidzot sapratu, kā viņu dabūt projām no manas mājas. Ir jāuzrīda čūska! Taču es maldījos, ai, kā es maldījos. Tūlīt pat sievasmāte ienesās istabā ar cirvi rokās un metās virsū odzei, tā (nabadzīte) šausmās metās bēgt, tas ir, rāpot.. pie manis. Tad nu es pārvarēju bailes un dabas mīlestības vārdā pieliecos, paķēru no grīdas rokās odzīti un kā neprātīgs kliedzu uz sievasmāti, lai neaiztiek manu mājdzīvnieku. Mēs abi ar rāpuli, sarāvušies čokurā, tupējām gultā gatavi cīņai līdz pēdējai asins lāsei un sagatavojušies uz visļaunāko, kā sacīt jāsaka, mūs vienoja kaut kas liktenīgs.
Sievasmāte atkāpās. Pēc tā gadījuma manā mājā viņa vairs kāju nav spērusi. Odze tagad ziemos pie manis. Nedēļas laikā jau ir apvēlusies gluži resna. Mana laulene odzi barot ir atteikusies. Tāpēc viņai nākas pārtikt no tā, ko lietoju es. Vārdu sakot – rāpulis nepārtraukti ir laimīgs. Murrā kā tāds kaķēns, kad naktīs iekārtojas laulību gultā pa vidu man un sieviņai. Vārdu sakot, gribu aicināt – čūska jūsu mājās ienesīs saticību, gudrību un harmoniju.
