Zeltīte Putniņa ir divkārtēja Latvijas čempione šautriņu mešanā. Viņai piešķirts arī starptautiskās klases sporta meistara tituls.
Zeltīte Putniņa ir divkārtēja Latvijas čempione šautriņu mešanā. Viņai piešķirts arī starptautiskās klases sporta meistara tituls. Kopš pastāv Vidzemes dārtistu līga, Zeltīte guvusi tikai pirmās vietas. Un tomēr, pienākot treniņu vakariem, viņa atkal izbrīvē laiku, lai kopā ar draugiem un domubiedriem trenētos, vienkārši parunātos un dalītos visā. Arī uzvarā un zaudējumā.
“Mani pierunāja mīļotais cilvēks Aldis. Viņam interesēja šautriņmešana, un arī mani mācēja ieinteresēt. Biju nomocījusies ar slimību, kas deva nelielas izredzes dzīvot normālu, pilnvērtīgu dzīvi. Tās dēļ vajadzēja atteikties no aktīvās sporta dzīves, arī dejot vairs nevarēju. Tukšumu nevarēju atstāt. Un tagad ne brīdi neesmu nožēlojusi, ka aizrāvos ar sporta veidu, ko daudzi uzskata par garlaicīgu un nedaudz smieklīgu,” saka Zeltīte.
Lai aktīvā sportā gūtu sasniegumus, ir daudz jāstrādā. Zeltīte smejoties piebilst, ka viņai kā slinkam cilvēkam dārts esot piemērotākais sporta veids. Citi panākumus gūstot ar pamatīgu darbu un treniņiem, Zeltītei mērķī krīt arī tad, ja nav ne mazākā noskaņojuma spēlēt. “Man kāds palīdz. Dieviņš. Kad sāku spēlēt, Aldis teica: “Met tikai uz mērķa pusi.” Tā arī daru. Redzu, kur vajag šautriņai krist un uz to pusi tēmēju. Pirmajās reizēs vēl nezināju, kā skaita punktus. Man tikai norādīja, kur jāmet, lai būtu labāks rezultāts. Viss gāja no rokas,” atceras dārtiste.
Profesionālis nobāl iesācēja priekšā
Dārtā jebkuram iesācējam palīdz veiksme. Profesionālim ar šādu cilvēki ir grūti sacensties. Reizēm iesācējs, uz “dullo” metot, savāc tik daudz punktus, ka profesionālis ar mērķēšanu neturas līdzi. “Tagad šautriņu mešana kļuvusi par dzīves normu. Gaidu trešdienas, kad būs treniņi. Sestdienas, svētdienas, kad būs kārtējie mači. Ja kādreiz ir brīvs, jūtu nemieru un šķiet, tai nedēļai atņemts kaut kas svarīgs,” atzīst Zeltīte.
Viņa ir pārliecināta, ka ģimenes dzīvē galvenais ir rast kopējas intereses un atvēlēt tam laiku. Ja ģimenē ar dārtu nodarbotos tikai viens, tad, pēc Zeltītes domām, mājās būtu skandāls. “Otrs nesaprastu katras nedēļas nogales izbraukumus. Regulāros treniņus. Ja cilvēks nodarbojas ar kādu sporta veidu, ir jārēķinās, ka tas kļūs par viņa dzīves galveno sastāvdaļu. Ko darīt otram? Noskatīties, kā cilvēks attālinās un kļūst svešāks? Tikai just līdzi, dusmoties? Vai labāk pašam piedalīties un mācīties?” domā Zeltīte.
Pirmā veiksme ir stimuls darboties
Pērn Zeltīte satikusi meiteni, kas ieguvusi Latvijas čempiona titulu dārtā. Viņa stāstījusi, ka tagad sasniegusi visu, ko vēlējās un vairs nav entuziasma trenēties. “Man uzvara ir stimuls darboties vēl. Ar katru šādu reizi sev apliecinu, ka kaut ko spēju. Bērniem raksturīgi, ka viņi panākumus vēlas uzreiz. Es esmu iemācījusies, ka par uzvaru jāpasaka paldies, bet, iegūstot citu vietu, jāapņemas strādāt vairāk. Ne jau tāpēc, lai citam ieriebtu, lai tikai būtu līdere. Nē. Lai es varētu gūt labus rezultātus arī tad, ja veiksme no manis novērstos,” saka Zeltīte.
Katram savas šautras
Dārtistiem esot tradīcija – katrs iegūtais kauss ir jāiesvēta. Pretējā gadījumā tas šautriņu metējam var būt arī pēdējais. “Dārtistiem visi kausi ir nedaudz lipīgi. Pat bļodu komplektu, kuru man uzdāvināja par pirmo vietu, esam šādi iesvētījuši,” smejas Zeltīte.
Arī šautras katrs spēlētājs sargājot, kā nu mākot. Elektroniskā šautra var būt 16 gramu smaga, savukārt metot parastajā mērķī, labāk izvēlēties smagāku. “Mana šautra ir apmēram 20 gramu smaga. Ja roka strādā, tad ar jebkuru var mest. Bet katrs savējās sargā un ar otru uz spēli nemainās. Tikai tad, kad vecās jau ir nodilušas, pērk jaunas,” saka dārtiste.
Ārsti brīnās par optimismu
Kad atklāja Zeltītes slimības diagnozi, ārsti lielas cerības nedeva. Toreiz viņai izvēles nebija, jo meitiņa bijusi maza un pašai bijusi tik liela mīlestība pret dzīvi, ka vajadzējis rast spēku izķepuroties. Slimnīcā personāls brīnījies par viņas gaišajām domām un optimismu. “Cik ilgi sevi žēlošu, vaimanāšu? Apnikušu sev un citiem. Apskatos sev apkārt un redzu, cik daudziem cilvēkiem klājas par mani sliktāk. Dzīvo trūkumā, bezcerībā, bez neviena gaismas stariņa. Tad jau es dzīvoju paradīzē. Grēks būtu sūdzēties un gausties, jo man ir dārzs, ģimene, mīļots cilvēks. Viņš bija tas, kas mani piecēla, kad savās domās biju nokritusi un nebija spēka pašai ar sevi tikt galā,” atceras Zeltīte.
Pusaudžu gados Zeltīte cerējusi, ka izdosies sevi pilnveidot vieglatlētikā. Cerētais nepiepildījies. Tagad, ja sirds kaut ko vēlas, Zeltīte klusē un neļauj pasaulē iziet runām pirms paveiktā. Reizēm ilgi gaidītais nepiepildās. Un tad ir sarūgtinājums.
Ir mājas cilvēks, kam patīk ziedi
Zeltīte labprāt dzīvotu ziedu pļavā, kur būtu visādas krāsas. Gaišas un tumšas. Bet visvairāk smejošās un dzirkstošās. Starp tām izceltos rozes un kallas. Antūrijas, kas līdzīgas izstieptai plaukstai, kuras tur svecīti. Lai smeltos spēku dabas skaistumā, viņa iekopusi nelielu piemājas ziedu dārzu. No tā top ziedu pušķi draugiem un mīļiem cilvēkiem. Un tajos ielikts arī Zeltītes prieks. Viņa priecājas par katru nodzīvoto dienu. Vienalga, kāda tā bijusi. “Cenšos nedarīt otram pāri. Bet dzīvē gadās visādi. Esmu iemācījusies neplānot gadiem ilgi uz priekšu. Dzīvoju ar domu, ka man ir 25 gadi. Sirds tāda jūtas. Tad jau ir neliela pieredze un apjausma, ka dzīve vēl dāvās visu,” secina Zeltīte.
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Zeltīte Putniņa.
Dzimusi: 1965. gada 3. novembrī Cesvainē.
Mācījusies: Cesvaines vidusskolā, Jaungulbenes arodvidusskolā par dārzkopības meistari.
Strādājusi: dārzniecībās.
Hobijs: šautriņu mešana un ziedi.
Dzīves moto: priecāties par katru dienu.
Sevi raksturo: esmu kārtīgs Skorpions. Varu iedzelt. Bet ne jau aiz ļauna prāta. Man patīk taisnība, un es to arī pasaku. Daudziem tā nepatīk, un tieši taisnības meklēšana pavēršas pret mani.
