Valdība un Latvijas Pašvaldību savienība vienojušās, ka nākamgad pašvaldības saņems 80 procentus no iedzīvotāju ienākumu nodokļa ienākumiem, nevis 82 procentus, kā tas ir tagad. Turklāt valdība mainījusi nostāju un nenodos pašvaldībām pilnībā sociālā tīkla pasākumu finansēšanu, bet daļēji apmaksās garantēto minimālo ienākumu (GMI) un dzīvokļu pabalstus.
Parēķinājām, kā mūsu novada budžetu, tātad pašvaldības darbu un iedzīvotāju labklājību, varētu ietekmēt tas, ja varētu saņemt 81 procentu iedzīvotāju ienākumu nodokli. Līdz ar viena procenta nogriešanu ienākumiem no šī nodokļa tiek zaudēti apmēram
11 000 latu pašvaldības nākamā gada budžetā. Ja pilnībā vajadzētu pārņemt GMI un dzīvokļu pabalstu izmaksu, tiem būtu nepieciešami vēl apmēram 20 000 latu. Samazināts tiek arī finansējums ceļu fondā, tāpēc kopumā zaudējam apmēram 40 000 latu. Tā ir pietiekami liela summa – vienas pamatskolas gada budžets. Turklāt tā acīmredzot jāreizina ar divi. Tāpēc pašvaldībai būs jāizvērtē savi pakalpojumi, jo visas funkcijas ir jāveic saskaņā ar likumu. Ļoti ceram, ka pašvaldībām netiks nodota vēl kāda funkcija, nepiešķirot tās veikšanai nepieciešamo finansējumu. Tagad jau mainītas domas par iedzīvotāju ienākumu nodokļa pārdali starp valdību un pašvaldībām, kam to paredzēts samazināt par 2 procentiem. Toties tiks saglabāts valsts budžeta līdzfinansējumu GMI pabalsta izmaksā 50 procentu apmērā un dzīvokļu pabalsta izmaksā 20 procentu apmērā. Tātad atkal jārēķina, kā tas ietekmēs mūsu budžetu.
Pašvaldībām ir jādod Labklājības ministrijai savi priekšlikumi izmaiņām sociālo pabalstu likumdošanā. Finanšu ministrs Andris Vilks uzskata, ka pašvaldībām ir jāļauj izvērtēt katru gadījumu un pabalsta saņēmēju, lai lemtu, kam piešķirt pabalstu, kā arī noteiktu tā griestus.
Kamēr netiks mainīta likumdošana, pašvaldībām un sevišķi sociālajiem darbiniekiem ir gaidāms smags periods. Apmēram 10 gadu laikā likumdošana visu laiku ir paaugstinājusi sociālo pabalstu izmaksu apjomu un atvieglojusi nosacījumus to saņemšanai. Pašvaldību darbinieki zina savu iedzīvotāju dzīves apstākļus, taču viņi nedrīkst neizmaksāt pabalstu, ja to neparedz noteikumi. Tāpēc ir izveidojusies cilvēku kategorija, kas pārtiek no pabalstiem un atzīst, ka nav izdevīgi strādāt par minimālo algu. Ja pabalstu izmaksu nodos pašvaldību kompetencē, tad sabiedrībā veidosies liela spriedze. Atbildība gulsies uz deputātiem, pašvaldības darbiniekiem, kam būs jāuzklausa neapmierināto pretenzijas. Gadiem ilgi viņi ir pieraduši dzīvot šādi. Patiesībā cilvēki nav vainīgi, jo ir bijuši tādi apstākļi, kas veicinājuši dīkdienību un mazturību. Manuprāt, tas nav mazāks drauds kā finanšu līdzekļu trūkums.
