“Tam nevajadzēja tā notikt!” tā ir vienīgā doma, kas ik pa brīdim iešaujas prātā kopš sestdienas, kad automašīna Alūksnē uzbrauca uz gājēju ietves un satiksmes negadījumā traģiski gāja bojā divpadsmitgadīga meitene un cieta arī viņas ģimenes locekļi.
Mēs Alūksnē esam tuvu cits citam un saistīti ciešāk, nekā varbūt varētu iedomāties. Ar kaimiņiem svētdienas rītā pārrunājot notikušo, sapratu, ka esmu pazinusi bojā gājušo meiteni. Un tas satrieca vēl daudz vairāk, nekā pati ziņa par traģisko negadījumu iepriekšējā dienā. Atcerējos, ka pirms vairākiem gadiem viņas ģimene ir dzīvojusi kaimiņu mājā. Kad meitene kopā ar citiem daudzdzīvokļu mājas bērniem spēlējās pagalmā, dažkārt arī es kļuvu par viņas sarunu biedri, jo kad strādāju dārzā vai grābu lapas ielas malā, viņa pieskrēja parunāties. Bērnišķība un dzīvesprieks meitēnā mijās ar pieauguša cilvēka vērību, nopietnību un uzticēšanos, kad viņa stāstīja par savām skolas gaitām vai ikdienas notikumiem. Gāja laiks, bet meiteni vairs nesatiku – domāju, ka varbūt ģimene pārcēlusies uz dzīvi citā pilsētā vai ārzemēs. Pavisam nesen ienāca prātā – kā viņai klājas? Cik liela uzaugusi?
Tagad, kad viņas mūžs pāragri noslēdzies, paliek tikai viens jautājums – kādēļ tas notika tieši ar viņu un viņas ģimeni? Atbildīgie dienesti skaidros traģiskā negadījuma cēloņus, taču pēc ģimenē piedzīvotās neaptveramās traģēdijas nekas vairs nebūs kā agrāk, jo ir sāpes, kas nepāriet nekad… Lai visi augstākie spēki palīdz atgūties un atveseļoties pārējiem!
Ziņa par traģisko negadījumu jau izskanējusi visā Latvijā, ar to dalījušies simtiem cilvēku sociālajos tīklos, un notikušais aktualizēs gan jautājumus par gājēju drošību, gan par auto un citu transporta līdzekļu vadītāju braukšanas kultūru un atbildību, un šajā sarunā jāiesaistās gan Alūksnes novada pašvaldībai, gan satiksmes organizēšanas speciālistiem, gan arī Valsts un pašvaldības policijai. Līdz šim kā gājēja uz pilsētas ietvēm esmu jutusies droša, vienīgi uz gājēju pārejām dažkārt “noraustos”, jo ne vienmēr šajās vietās gājēji saprotas ar autovadītājiem, taču pēc sestdien notikušā ir smagas pārdomas.
Latviešiem ir sakāmvārds: “Laime cilvēkus šķir, nelaime vieno”. Svētdien par to pārliecinājos vairākās telefona sarunās ar paziņām – kādreizējiem alūksniešiem, kuri zvanīja un vaicāja par traģisko negadījumu, atzīstot, ka lai arī vairs nedzīvo šeit, joprojām jūt saikni ar šo vietu un pārdzīvo par to, kas notiek Alūksnē, daloties ar līdzjūtības vārdiem.
