Nav jābūt ģēnijam, lai sēdētu zem ābeles un gaidītu, kad kritīs nogatavojies ābols. Varbūt krītot tas trāpa pa galvu un liek rasties kādai labai idejai. Kaut gan reizēm šķiet – ko vēl šajā trakajā pasaulē varētu izdomāt? Bet gaujieniete Elga Rācene var! Turklāt ar savu enerģiju spēj aizraut citus, lai kopā spēlētu teātri, strādātu rokdarbus un iesaistītos Atzeles 900 gadu atceres pasākumos.
Teātris ir mazā Oskara
nopelns
Kas urda un neliek mieru? Elga stāsta, ka ilgus gadus dzīvoja ļoti mierīgi. Tad viņa ievēroja, ka mazs puisēns Oskars no Gaujienas patversmes visur meklē savu mammu. Labas tantes nereti teica: “Vai, cik jauks puisītis! Aicināja pie sevis, un zēns arī bija gatavs gājējs, taču neviena neizšķīrās par šo soli. Mani bērni ir jau izauguši, arī mazbērni ir lieli, tāpēc nolēmu, ka Oskars varētu dzīvot pie manis,” skaidro E.Rācene. Tagad nākas secināt, ka mazais puika ir pamatīgi pārveidojis viņas dzīvi. „Viena maza puikas dēļ esmu kļuvusi teātra režisore un pati saceru lugas. Esmu arī nopirkusi ģitāru Oskaram un sev, turklāt savos 52 gados sākusi spēlēt ģitāru,” atzīst Elga. Viņa ir profesionāla deju kolektīvu vadītāja, bet teātri līdz šim nebija pat spēlējusi. “Esmu bijusi Zvārtavas pagasta padomes priekšsēdētāja, kura pati laulāja un vadīja kultūras pasākumus, jo kultūras darbinieka nebija. Pēc tam biju uzņēmēja, kurai joprojām ir kontakti Zviedrijā, arī Norvēģijā un citviet. Tāpēc tagad domāju, ka varu darīt visu,” stāsta Elga. Ko viņai dod teātra spēlēšana? Atziņu, ka cilvēka spējas ir bezgalīgas. Tas nekas, ja līdz 50 gadu vecumam ir dzīvots klusu un mierīgi. Pēc tam var atklāt vēl neiepazītas radošās spējas. „Tāda ir mana pārliecība, ka tā vajag darīt. Kamēr teātra spēlēšana patīk un cilvēki nāk uz mēģinājumiem, tikmēr varu turpināt, lai gan es, protams, nejūtos kā īsta režisore,” saka E.Rācene.
Viņa uzsver, ka teātra grupa nav pagasta tautas nama kolektīvs. Tas ir brīvprātīgo teātris, kam mēģinājumi un izrādes notiek tautas namā. „Mēs strādājam tā, kā vēlamies, jo mērķis nav piedalīties skatēs. Tiesa, esam piedalījušies teātru festivālos. Manā uztverē kultūras iestāde ir vieta, kur cilvēki dodas atpūsties. Ja gribu, varu izdziedāties, cik vēlos. Es izspēlējos teātri, esmu režisore pēc brīvas gribas, un neviens man par to nemaksā,” atklāj E.Rācene. Viņai ir prieks, ka tautas nama vadītāja Laima Poševa izprot šādu vēlmi darboties un ļauj bez atlīdzības izmantot telpas.
Ir mīlīgi kaķi ar asiem
nadziņiem
Viņa trešo sezonu ir Gaujienas teātra grupas „Pie Kaķu nama” režisore. Tādu nosaukumu izvēlējās tāpēc, ka pirmā izrāde bija „Kaķu nams”, kurai lugu sarakstīja bibliotekāre Signe Sēkliņa. „Kaķi ir mīlīgi dzīvnieki ar asiem nagiem. Mēs arī kolektīvā tādi esam. Visi ir vienreizējie aktieri un aktrises, bet katram ir savi nadziņi. Nosaukums atbilst mūsu būtībai arī tāpēc, ka kaķi staigā un dara to, kas pašiem patīk,” skaidro Elga. Turklāt pašu sacerētas un iestudētas lugas izrāde nekad neatkārtojas. Reizēm aktrises ir iejutušās lomās tā, ka turpina tekstu ar saviem vārdiem. Vērīgāki skatītāji secina, ka iepriekšējā izrādē bija citādi. Turklāt katrs gaujienietis, protams, grib redzēt savus darbabiedrus, draugus, radiniekus, paziņas un kaimiņus, tāpēc teātris ir iecienīts. Izrādēs ieeja ir par ziedojumiem. Taču nevienam neliedz skatīties arī tad, ja nav naudas ziedojumam.
E.Rācene pieļauj, ka vajadzētu mācīties režisoru kursos. Taču šaubās, jo parasti mācības ieliek kaut kādos rāmjos. “Varbūt nevajag aktieriem stingri norādīt – dari tā. Dažkārt pietiek kaut ko ieteikt, un pēkšņi viņš pats visu izdara tā, ka labāk nevar vēlēties. Tad ir gandarījums. Es nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka mūsu cilvēki var tik labi spēlēt teātri,” secina Elga. Viņa ar gandarījumu atceras, ka pēc pirmās izrādes Oskars teica, ka viņš ir ļoti, ļoti noguris, bet arī ļoti laimīgs. “Tad sapratu, ka bija vērts uzņemties visu,” secina E.Rācene. Tagad Oskaram ir 8 gadi, bet zēnam ir bijusi loma katrā izrādē. ”Viņš ir fotogēnisks, enerģisks un hiperaktīvs, tāpēc ar prieku atveido savas lomas,” atzīst Elga.
Šobrīd tiek iestudēta viņas sarakstīta luga “Runča fon Zābaka pavasaris”. Pašai rakstīt rosina Autortiesību aizsardzības likums, kas nosaka maksāt autoram, kura lugu izvēlas. Gaujienieši to nevar atļauties finansiāli. Turklāt Elga pati ir ne tikai režisore, bet arī atveido viltīgās lapsas Alises lomu. Lugas sižets stāsta, ka runcim, dzīvojot pilī, ir kļuvis garlaicīgi. Tāpēc tas dodas meklēt sievu pie Sniega karalienes, pie Īkstītes, pie Saulcerītes, pie skaistās Varvaras ar garo bizi, pie Sarkangalvītes… Kāpēc lugā ir pasaku tēli? „Jebkurā teātrī sievietes vēlas tēlot princeses un karalienes. Turklāt mūsu kolektīvā vienīgais pieredzējušais aktieris ir Jānis Krišjānis, kurš savulaik spēlējis Cēsu Tautas teātrī. Viņš savas vīrieša lomas tik kolosāli spēlē, ka sievietes var tikai piespēlēt viņam, lai rezultāts būtu labs,” skaidro E.Rācene. Viņa atzīst, ka var just – aktieriem luga patīk. Lai arī kādu darbu katrs dara ikdienā, šķiet neticami, ka cilvēki tā spēj izpausties uz skatuves.
Rosāmkambarī valda rosība
Tagad Elga daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā sākusi iekārtot Rosāmkambari. „Esmu izdomājusi, ka varētu pati rosīties un aicināt to darīt citus. Labiekārtotā divistabu dzīvoklī ir telpa rokdarbu darināšanai un teātra grupai. Īri maksā mūsu sponsori no Norvēģijas. Vasarās viņi te rīko kristīgās nometnes, tāpēc izdomājuši, ka gribētu palīdzēt Gaujienas sievietēm,” stāsta E.Rācene. Rosāmkambari jau apmeklējušas vairākas sievietes, kurām Elga iedeva materiālus paklājiņu tamborēšanai. Paredzēts tos un citus rokdarbus pēc tam pārdot. “Pati esmu izšuvusi stilizētu tautas tērpu, ko varēšu apģērbt Atzeles 900 gadu jubilejas pasākumā. To svinēsim jūlijā, kad Gaujienā būs Jāzepa Vītola Mūzikas dienas,” norāda Elga. Šobrīd viņa ir ierauta Atzeles jubilejas ieceru iedzīvināšanā. Domubiedri tiekas bibliotēkā, kur tiek apspriestas idejas un meklētas iespējas tās īstenot. “Man ļoti patīk Inetas Riepnieces idejas Atzeles atcerei. Tās jau ir aizrāvušas gan pensionārus, gan jaunās māmiņas. Tiek gatavoti tērpi un cepures, meklēti apavi. Gribam visus svētku dalībniekus un skatītājus ietērpt senos apģērbos, arī veikalu un svētku tirdziņa pārdevējus, lai visa Gaujiena atgādinātu seno Atzeli,” stāsta E.Rācene.
No kurienes Elgā tik daudz radošas enerģijas? „Mana māmiņa ir bijusi sabiedriski ļoti aktīva. Viņa dziedāja korī un spēlēja galvenās lomas vietējā teātrī. Bet vecmāmiņa spēja pārsteigt un apvienot cilvēkus. Atceros līgo pasākumus Baznīcas kalnā, kur pulcējās gaujienieši. Vecmāmiņas māsa, kura bija atbraukusi no Rīgas, nostājās vienā pusē ar savu līgotāju pulciņu un vecmāmiņa ar citiem līgotājiem – otrā pusē. Viena dziedāja līgodziesmas par Rīgu, otra– par laukiem, neķītras un piparotas. Visi smējās, līksmoja un atcerējās, gaidot nākamos vasaras saulgriežus,” atceras E.Rācene. Viņa domā, ka šī radošā enerģija ir iedzimta, bet vairāk izpaužas tieši mūža otrajā pusē. Tagad Elga var atļauties vairāk laika veltīt visam, kas dod prieku sirdij.
