Pagājušajā nedēļā finiša taisnē iegāja šīgada Pasaules motokrosa čempionāts. Viens no labākajiem Latvijas sportistiem, kas tajā startēja, MX2 klases pārstāvis Matīss Karro pēdējos posmus bija spiests vērot no malas: pēc augusta vidū Anglijas motokrosa čempionāta posmā piedzīvotā kritiena viņam sezona priekšlaikus beidzās. Šī ir otrā šosezon gūtā trauma, kuras dēļ Matīsam nākas ieturēt pauzi. Pasaules čempionāta pirmajā posmā Bulgārijā viņš kritiena rezultātā izmežģīja potīti. Kad pēc divu mēnešu ārstēšanās jaunietis atgriezās trasē, viņš uzrādīja līdz šim labāko rezultātu savā karjerā, divos Pasaules čempionāta posmos pēc kārtas iekļūstot kopvērtējuma desmitniekā. Arī tagad puisis ir optimisma pilns un padoties netaisās. “Gaidu iespēju revanšēties,” viņš saka, domājot par nākamo mēnesi, kad varēs atkal sēsties uz motocikla. Ar šo transportlīdzekli Matīss bijis vienots kopš bērnības.
Pirmo reizi ar motociklu braukts trīsarpus gadu vecumā. “Gandrīz vai sanāk, ka ar moci sāku braukt, tiklīdz iemācījos staigāt,” viņš smejas. Līdz 15 gadu vecumam Matīss aktīvi braukājis uz sacensībām Baltijas valstīs, kā arī ārpus to robežām – Slovākijā, Ungārijā, Vācijā, Austrijā, Itālijā un citur. Jau piekto gadu viņš startē pasaules līmeņa sacīkstēs. Junioru konkurencē izcīnīts Pasaules čempiona tituls MX2 klasē. Ar panākumiem Matīss sevi pieteicis pieaugušo konkurencē. Taču šī ir pirmā sezona, kad tik ilgi nākas nīkt piespiedu dīkstāvē. “Tagad, kad ir trauma un jāguļ mājās, nespēju nosēdēt mierā – rokas trīc no vēlmes kaut kur spēku izlikt!” atzīst jaunietis. Anglijas motokrosa čempionāta posmā gūto muguras traumu Matīss ārstē, dzīvojoties pie vecākiem Ķekavas novada Baložu pilsētā. Sevi viņš sauc par rīdzinieku, lai gan puiša saknes meklējamas Apē. “Mans tēvs ir uzaudzis Apē. Te joprojām dzīvo mana ome, brālēni un māsīcas. Bērnībā es te biju ļoti biežs viesis. Arī tagad šad un tad atbraucu apskatīties, kas te notiek,” viņš saka.
Kaut gan tagad iespēju viesoties tēva dzimtajā pilsētā ir vairāk, puisis atklāj, ka domās jau kaļ plānus, kā atgūt iekavēto, lai nākamajā sezonā būtu formā un varētu uzrādīt vēl labākus rezultātus. “Arī uzsākot šo sezonu, jutos ļoti labi. Likās, ka tā būs viena no manām veiksmīgākajām. Kad guvu kājas traumu, tas mani izsita no līdzsvara. Pirmajos startos pēc atgriešanās trasē nespēju vairs atgūt tādu ātrumu, kāds bija sezonas sākumā, taču man ātri izdevās atkopties,” atceras Matīss. “Kad pienāca liktenīgais Anglijas čempionāta posms, trasē jutos lieliski. Man arī ļoti labi gāja. Pēdējā braucienā startēju no piektās pozīcijas. Jau pusaplī es atrados 2.vietā un radās izdevība izvirzīties līderos. Cenšoties apsteigt 1.vietu, tā brīža līderis mani lēcienā ieraudzīja un pārlēca man pa diognāli pāri. Es aizķēros aiz viņa, kam sekoja kritiens no diezgan liela augstuma. Ar to viss beidzās. Krītot man aizsita elpu. It kā mēģināju celties pats augšā, bet sāpes bija pārāk spēcīgas. Tajā braucienā vairs nefinišēju.”
– Vai tā ir pirmā reize, kad piedzīvoji tik smagu kritienu?
– Nē, līdzīgu traumu es guvu pirms dažiem gadiem tepat, Latvijā. Tieši tāpēc, kad aizbraucu pēc sacensībām mājās, uz komandas jautājumu, vai dosimies pie ārsta, es lūdzu pagaidīt līdz nākamajai dienai. Cerēju, ka sāpes mugurā mazināsies, taču viss izvērtās citādi. Aizbraucot pie angļu ārstiem, viņi teica, ka būs jāārstējas 6 līdz 8 nedēļas. Viņi kļūdījās. Uztaisot vēl vienu pārbaudi, izrādījās, ka uz moča nevarēšu kāpt vismaz trīs mēnešus.
– Kā tas atsauksies uz tavām iespējām atgriezties pasaules motokrosa elitē?
– Protams, būs grūti. Trīs mēneši ir pietiekami ilgs laiks, lai zaudētu formu. Pirms katras sezonas es ļoti daudz darba ieguldu, lai sagatavotos startiem. Ikviena trauma tevi izsit no ierastā ritma, tāpēc principā viss jāsāk no sākuma. Kamēr konkurenti turpina izaugsmi, tikmēr es atkrītu atpakaļ. Tieši tāpēc ir svarīgi trenēt ne tikai fizisko formu un ātrumu, bet jāveic arī speciāli vingrinājumi, lai uztrenētu koncentrēšanās spējas un tādu traumu nebūtu.
– Vai pēc ārstēšanās atgriezīsies tajā pašā komandā, kurā startēji šosezon?
– Ar komandu “Route 77 Energy MVR-D Honda” mums ir noslēgts līgums uz gadu. Tā gluži nebija tā komanda, kurā gribēju startēt, bet diemžēl pietrūka finansējuma. Šajā ziņā jāsaka paldies visiem atbalstītājiem, kā arī manam galvenajam sponsoram – SIA “LDz Cargo”. Pateicoties viņiem, es varēju šosezon startēt labākajā privātajā komandā, kas pārstāvēta Pasaules čempionātā. To var redzēt pēc rezultātiem. Diemžēl šīs komandas trūkums ir tas, ka tai nav rūpnieciskā atbalsta. It kā viņi aicina mani startēt savā komandā arī nākamajā gadā, tomēr man gribas atrast kaut ko labāku. Viegli tas nebūs, jo šogad gūto traumu dēļ esmu izkritis no aprites. Cilvēki diezgan ātri aizmirst braucējus, kuri kādu laiku sacensībās nestartē. Tas nozīmē, ka turpmākie mēneši tiks pavadīti pārrunās ar daudzām komandām, lai atrastu maksimāli labāko variantu un nākamajā gadā varētu uzrādīt vēl labākus rezultātus.
– Ja neskaita gūtās traumas, kā kopumā vērtē pagājušo sezonu?
– Es domāju, ka tā bija diezgan laba. Sezonas sākumā biju labi ieskrējies – bija gan ātrums, gan fiziskā forma. Anglijas čempionāta pirmajos posmos iekļuvu labāko trijniekā. Lai gan Pasaules čempionāta pirmajā posmā guvu traumu, kopvērtējumā izcīnīju 13.vietu. Tas ir līdz šim labākais sezonas sākums, kāds man bijis. Vienkārši parasti sezonas sākums ir smags. Sportistiem vajag “iesildīties”, lai kaut ko sasniegtu. Tagad man tas izdevās salīdzinoši veiksmīgi jau ar pirmajiem startiem. Kad atgriezos trasē pēc pirmās traumas ārstēšanas, ar katrām sacensībām man gāja arvien labāk un labāk. Domāju, ka tajās sacensībās, kur es finišēju, ar savu sniegumu varu būt apmierināts. Sevišķi liels prieks ir par tiem Pasaules čempionāta posmiem, kur izdevās iekļūt labāko desmitniekā. Tas man ir ļoti labs rezultāts. Labākais, kāds līdz šim bijis. Pieļauju, ja šīs traumas nebūtu bijušas, tad es iegūtu augstas vietas arī čempionāta kopvērtējumā.
– Kad plāno atsākt treniņus?
– Šobrīd man vēl kāds mēnesis ir jāatpūšas. Pēc tam došos uz pārbaudēm pie ārstiem. Ja viss būs kārtībā, tad uzreiz sākšu gatavoties nākamajai sezonai.
– Vai jau zini, kur aizvadīsi ziemas treniņus?
– Katram sportistam ir savs ziemas treniņu režīms. Ir tādi, kas brauc trenēties citur, tādi, kas gatavojas uz vietas, un tādi, kas vispār neko nedara. Es mēģinu apvienot gatavošanos uz vietas Latvijā un iespēju robežās izbraukt uz siltākām zemēm. Ap to laiku, kad varēšu atsākt treniņus, būs jau uzsnidzis sniegs, tāpēc pieļauju, ka pirmie treniņi būs saistīti ar distanču slēpošanu un darbu trenažieru zālē. Janvārī centīšos aizbraukt uz siltajām zemēm – tur, kur var braukt ar moci, lai iegūtu ātrumu un paskatītos, ko dara konkurenti. Pēc tam būs īss atelpas brīdis Latvijā, pēdējie treniņi ārzemēs un tad jau sezona varēs sākties.
– Ko centīsies ņemt vērā nākamajā gadā, balstoties uz šīssezonas pieredzi?
– Pēdējos gados esmu sācis strādāt pie fiziskās formas kopā ar Kasparu Stupeli. Pateicoties viņam, ar katru gadu jūtos arvien spēcīgāks un spēcīgāks. Jūtu, ka arī trasē rezultāti uzlabojas, kas nozīmē, ka mūsu sadarbība noteikti turpināsies. Lai arī kādas traumas ir bijušas, trasē pamazām kļūstu stabilāks savā sniegumā. Tam ir ļoti liela nozīme, jo traumas nereti tiek gūtas panikā – stress, ka trasē netiec līdzi citu ātrumam, dara savu, un tādos brīžos ir ļoti viegli pieļaut kļūdas. Līdz ar to domāju, ka šoreiz, gatavojoties sezonai, akcentu liksim uz stabilitāti. Ja būs tā, tad tandēmā ar labu fizisko formu un ātrumu man viss izdosies.
