8. Divu dzimtu dzīvesstāsts. “Par bērnu neuztraucies! Mēs ar Ansi ņemsim viņu pie sevis, kamēr tu izveseļosies. Mēs izturēsim! Tev jātiek uz pekām!” Marija draudzeni drošina.
8.
Divu dzimtu dzīvesstāsts
“Par bērnu neuztraucies! Mēs ar Ansi ņemsim viņu pie sevis, kamēr tu izveseļosies. Mēs izturēsim! Tev jātiek uz pekām!” Marija draudzeni drošina.
“Es Auģīti arī aizvedīšu pie ārsta pārbaudīt. Izdarīsim visu, kas mūsu spēkos. Es braukšu tevi apciemot arī slimnīcā. Tev vajadzēšot labu uzturu, tāpēc pārdosim kādu govi vai tavu Bēri. Tev ilgi un cītīgi jāārstējas… Mēs paveiksim visu, ko ārsts norādīja. Būs labi!” Marija draudzeni mierina, kaut pati nemaz tik pārliecināta nav. Saruna ar ārstu darījusi viņu bažīgu: ar Loti var notikt arī visliktākais…
* * *
Pamatskolas pirmajā klasē Auguste sāk mācības kā bāra bērns. Lote no tuberkulozes ir mirusi, atstājot meitiņu Marijas un Anša gādībā. Bērnam mātes nāve ir liels trieciens, ko nespēj novērst neviens, lai cik labs un gādīgs arī būtu. Auģīte ilgi nevar samierināties ar pēkšņo zaudējumu. Ja tēva aiziešanu viņa neapjauta, jo bija pārāk maza, tad mātes nāve ir iecirtusi mazajā sirsniņā dziļu brūci. Tik bieži viņai tagad trūkst mīļā patvēruma! Varbūt būtu vieglāk, ja viņa varētu izraudāties! Taču asaru nav, tā vietā rodas tikai nesaprotama spītība. Viņa nerunā, bieži neatbild uz vaicāto un ir tik izklaidīga, ka Marija sāk uztraukties, vai ar bērnu viss ir kārtībā. Tas nav uz labu, ja viņa ne redz, ne dzird, ko viņai saka, staigā reizēm kā citā pasaulē un naktīs uztrūkstas raudādama. Marija vāra baldriānu sakņu tējas, ved pie zintnieces, un, laikam ejot, paliek arī labāk: Gustiņa atkal smejas, draiskojas ar citiem bērniem un ir bērns kā bērns.
Skolas gaitas sākas ar nojausmu, ka ābece ir neapgūstams izgudrojums, kuru pieveikt Gustiņai nebūs pa spēkam. Grūtā galva nespēj iegaumēt arī ciparu noslēpumus. Dusmas, ka citiem bērniem lasīšana un rēķini padodas, liek ne vienreiz vien mest grāmatu pret sienu un bērnu ķircināšanu uzņemt ar bezpalīdzīgu naidu. Tagad bieži Guste nolien Ozolu istabas kaktā, sēž tur stundām un domā savas domas. Te, viņas vecāku mājās tagad dzīvo kaimiņu kalpu pāris, kas pieskata gan Ozolu mantu, gan rīkojas pa kūti un laukiem. Līdz Gustes pilngadībai atbildīgi par viņas audzināšanu ir aizbildņi – Marija un Ansis. Viņa pati neko nedrīkst darīt, pat ne dzīvot savu vecāku mājās. Tas meitenei nepatīk. Pats vārds – aizbildnis – liekas tik derdzīgs un aizdomīgs. Neko labu šinī vārdā meitene nesaklausa, tikai to, ka Ansis un Marija var viņai pēc sava prāta likt darīt to, ko pati viņa nedarītu. Tiesa, viņi bērnu arī apmīļo un noglauda rudo galviņu, neliek darīt smagus darbus, nekad par blēņām nesola bērza māsiņu, tomēr savā vaļā arī neatstāj. Darbs lauku sētā zemnieku bērnam arī ir jādara.
“Kad būšu liela, tad nu gan darīšu, kā gribēšu! Neviens tad man neko nevarēs liegt! Tad tik visi redzēs, kas ir Guste!” bērns sev solās, bet pagaidām ir jāpakļaujas, jāboksterē arī ābece un jāklausa Ansis, kad tas māca rēķināšanu. Sākumā no tā visa ciparu jūkļa viņa neko nesaprot. Tad krustēvs izgatavo no skaliem skaitāmos kociņu un, liekot vienu pie otra, pacietīgi un neatlaidīgi māca, kā saskaitīt un atņemt. Visas runas, pārnākot no skolas, grozās tikai ap burtiem un cipariem. Kā Guste tos visus ienīst! Melni un maziņi ķēmi! Tie ir briesmoņi, kuri jau katrs par sevi ir tik nesaprotami. Salikti rindās, tie kļūst pavisam neaptverami.
