Pamazām vien dzīve ir iegriezusies mierīgās sliedēs. Lotei ir bērns, un viņa pati cenšas tikt ar visu galā, un tikai pa retam vecās draudzības vārdā apmeklē kaimiņus un lūdz palīdzību arī lielākos saimniecības darbos.
7.
(Divu dzimtu dzīvesstāsts)
Pamazām vien dzīve ir iegriezusies mierīgās sliedēs. Lotei ir bērns, un viņa pati cenšas tikt ar visu galā, un tikai pa retam vecās draudzības vārdā apmeklē kaimiņus un lūdz palīdzību arī lielākos saimniecības darbos. Bērna atmiņa nesniedzas tik tālu, lai apzinīgi atcerētos savu agrīnās dzīves maizes māti – Mariju. Auguste tiek visādi lolota un lutināta. Marija un Ansis jau pie kristībām ir iecelti kūmu kārtā un savu krustvecāku pienākumu pilda ar lielu centību. Savi bērni Marijai un Ansim tā arī vairs nerodas, un nu abi pieķeras mazajai krustmeitai ar visu sirdi un dvēseli. Mazam bērnam mīlestības nekad nevar būt par daudz, un Auģīte tiek mīlēta un lolota, viņas dzīvei tiek kalti lieli plāni, strādāts un gādāts, lai bērnam nav nekādu raižu, lai viņas dzīves ceļš ritinās gluds un taisns un mīlestības pārpilns.
* * *
Paiet vairāki gadi. Lote, cik vien ar saviem vājajiem spēkiem spēdama, pūlas savā sētā. Daļa zemes ir atdota kaimiņiem rentē, taču tas mazumiņš, kas palicis, nav vairs apkopjams tikai ar Lotes spēkiem vien. Kaimiņi Ansis un Marija ir joprojām lieli palīgi, bez kuriem saimniecība jau sen būtu izputējusi un Auģītei uz maizītes bieži nebūtu pavalga ko uzlikt. Tagad Lotei ir tikai tāda sīksaimniecība ar divām govīm, aitu bariņu un putnu saimi. Arī zirgs atdots uz kaimiņu kūti tikpat kā īpašumā. Ansis, visus lielos vīriešu darbus Ozolos darīdams, gādā arī par Bērīša auzu kuli. Lotes spēki palikuši tik vāji, un liekas piezagusies slimība, kas rada bažas arī Marijai: tas nevar būt uz labu, ja Lote ik nedēļu liekas slimības gultā ar klepu un drudzi, un viņas vaigos zied neveselīgs sārtums. Lote pati ir kļuvusi tik vāja un caurspīdīga kā caur riņķi izrauta. Tikai ārsts var dot padomu un parakstīt vajadzīgās zāles. Marija pierunā draudzeni bez kavēšanās braukt uz pilsētu pie ārsta Brūniņa, kas ir izslavēts iekšķīgo kaišu speciālists. Lote vairs nepretojas, pati atskārzdama, ka vilcināties nedrīkst. Ja nelīdz nekādas tējas un vietējo zintnieku padomi, tad ārsts ir vienīgais, kura padoms ir jāuzklausa un jātiek pie skaidrības.
Lai Lote justos drošāka, par slimās pavadoni līdzi brauc Marija. Ansis aizved abas līdz dzelzceļa stacijai, un vilciens rīta pusē aizved braucējas līdz ceļojuma mērķim – pilsētai. Reti Lotei iznācis būt ārpus mājas, ja nu pāris reizes gadā uz tirgu kaimiņu pagastā. Pilsētā viņa kopš Ješkas nāves nav bijusi: ne vajadzības, ne tādu iespēju lauku cilvēkam uz pilsētas braukāt. Viņai kā lauku zvirbulim pilsētas kņada nemaz nepatīk. Visapkārt tik daudz neierasta, ielu burzma un greznība veikalu skatlogos mulsina un apžilbina. Vai nu no redzētā vai arī slimības nespēka, Lote atsēžas uz kāda soliņa parka malā. Liels noguruma, kas atkal pārņēmis Loti, liedz pat runāt, un arī Marijas teiktais aizslīd gar ausīm. Viņas rokas balstīta, Lote tikko spēj sasniegt vajadzīgo adresi, jo Lotes kājas no mazākās piepūles ļimst un elpa sitas ciet. Marija redz, ka ar draudzeni ir pavisam slikti.
Pie ārsta Brūniņa pieņemšanas kabineta Lotei nav jāgaida: laikam jau ārsta palīdze, baltās drēbēs ģērbusies pusmūža sieviete, pamana Lotes vārgumu un ieved viņu pie daktera tiklīdz kā iepriekšējais slimnieks no ārsta kabineta iznāk. Satraukusies un nokaunējusies par savu vārgumu, Lote uzreiz pat nevar ārstam kaut cik sakarīgi par savu slimību izstāstīt: cik ilgi viņa slimo un kāpēc tik ilgi nav griezusies, uz ko cerējusi, slimību tik tālu ielaižot? Ārsts viņas krūtis gan izklausa, gan izklaudzina, tad ilgi nesaka neko, ar savu izturēšanos likdams saprast, ka lieta ir gauži nopietna: “Jums tūliņ jāliekas slimnīcā. Domāju, ka jums ir tuberkuloze, kas jau tālu aizgājusi.”
“Dilonis?” Lote pārprasa.
Ārsts to apstiprina: “Jā! Tautā to tā sauc, un šis vārds liecina, ka slimība nav tik vienkārši uzvarama. Tā ir viltīga un visai izplatīta. Man vēl jānoskaidro, kas dzīvo ar jums kopā, un arī šie cilvēki ir jāpārbauda. Kā slimoja jūsu vīrs? Jūs teicāt, ka viņš arī ir bieži klepojis un dzērumā nosalis?”
“Ak kungs! Vai man toreiz kas tāds varēja ienākt prātā? Vai viņam arī varēja būt tas pats?” Lote tikko spēj pateikt. Liekas, pasaule ir sagriezusies kājām gaisā: vai viņa varbūt ir tik slima, ka var arī nomirt? Kas notiks ar Augustīti? Varbūt arī viņa vairs nav vesela? Kāpēc Dievs uzlicis viņai tādu sodu? Kas varēja paredzēt, ka slimība piezagusies tik pamazām un negaidot? Ārsts vēl izprašņā ar Mariju, tad ilgi runā pa telefonu, līdz sameklē Lotei vietu kādā slimnīcā, un izsauc sanitāro mašīnu. Lote ievēro pārējo slimnieku līdzjūtīgos skatienus, tā skatās uz nāvei nolemto.
Vai tiešām viņa pēc tādas izskatās?
