(Divu dzimtu dzīvesstāsts). “Ko tu dzērājam padarīsi?” Lote tikai noplātījusi rokas un jūgusies visos mājas darbos, kas dzinuši viens otru.
(Divu dzimtu dzīvesstāsts)
“Ko tu dzērājam padarīsi?” Lote tikai noplātījusi rokas un jūgusies visos mājas darbos, kas dzinuši viens otru.
Arī pēc meitiņas piedzimšanas viņa uz Jēkaba palīdzību pie mājas darbiem necer, mainīties uz labo pusi Ješkam nav ne vēlēšanās, ne arī spēka, negants klepus viņu moka jo dienas, jo vairāk. Plātīties pie krogus stoikas, tur gan kādu laiku viņš vēl ir meistars, bet ne ilgimaks vienmēr patukšs, kur tādam draugi radīsies? Tā viņš klīst, palikdams dzīves nomalē, sievu un Augustīti bieži pilnīgi aizmirsdams. Dzeršanas kāre viņu ir padarījusi kā aklu un kurlu.
Lotei, no grūtajām radībām vēl neatspirgušai, nākas jūgties smagajos un aizkavētajos pavasara darbos un pa starpai bērnu tīruma galā pazīdīt un, lielajā lakatā ietītu, vītola zarā pakārt vēja mātei šūpot. Zīdala Lotei paliek mazāk, bet no govs piena un putraimiem vārīto putriņu Auguste nepanes: viss ķermenītis izsitas ar tādu kraupi, ka ārsts, kuru Lote apmeklē pilsētā, neiesaka bērna barošanai turpmāk pielietot govs pienu. Bērnam būtu draudējis vai pilnīgs bads no plikas tumes, ja kaimiņu mājās negadītos nelaime, kas Lotes bērnam nāca par labu. Kaimiņu Marijai – Lotes draudzenei – piedzimst nedzīvs bērniņš. No piena pārpilnības un savu sirdi remdēdama, viņa sāk mazo Augusti zīdīt. Drīz Marija gandrīz viena ņemas bērnu arī uzraudzīt, kamēr kaimiņu mājās Lotei viens darbs dzen otru. Marijas vīrs Ansis ne par ko negrib sākumā tādam sievas solim piekrist, baidīdamies, ka viņa var pār mēru kaimiņu meitenītei pieķerties. Tā jau arī rādījās: savu bērniņu kapu kalniņā aizvedusi, viņa mazo Auģīti, kā pati nosauca zīdāmo, iemīl ar sāpīgu maigumu, pati sev baidīdamās atzīties, ka bērns nav tikai barošanai vien uzticēts, bet sirdī kļuvis kā pašas radīts. Vakaros, kad Lote mazulīti aiznes uz Ozoliem līdz rīta barošanai, Marija izjūt fiziskas sāpes ne tikai piena piedzītajās krūtīs, bet arī nemieru dvēselē. Kad agri rītos, barotājas nemiera dzīta, viņa iet uz pirmo rīta barošanu pie Auģītes, kas jau prot pretī uzsmaidīt savu bezzobu mutītes smaidu, Mariju pārņem laimes sajūta. Tā ir no Lotes un Anša nenoslēpjama pārmaiņa, kas nepatīk ne Lotei, ne Ansim, nedz arī dzērājam Jēkabam. Mostas greizsirdība, pret kuru zāles neviens nezina. Tagad bērna miesa no veselīgā barotājas piena atkal ir tīra, un mazulis aug kā piena kunkulis. Prieks skatīties, kā bērns ņemas svarā un augumā. Auģītei nu ir tikpat kā divas mātes. Jēkabs pa to laiku paliek jo dienas, jo niknāks: pārradies nakts melnumā no kroga, bieži pārmāca pielaulāto Loti ar visu, kas gadās pa rokai, un skandāli nerimst līdz rīta gaismai. Reizēm arī mazais bērns dabū trūkties. Dzērāja dusmas nerimstas tikai pa māju vien karojot. Arī krogā viņš izceļas ar dusmu un agresijas lēkmēm, un pēc tam dažu nakti nākas pavadīt pagastmājas cietumā.
Dzīve Ozolos kļūst nepanesama, un Lotei biežāk un biežāk nākas ar visu bērnu uz nakti meklēt glābiņu kaimiņu sētā vai siena šķūnī. Cik ilgi tas vilktos, ja ar Ješku neatgadītos nelaime? Viens nāciens no kroga pirmajā salnas naktī rudens pusē izrādās pēdējais: sals sastindzina dzērāja ķermeni, un no rīta viņu atrod jau mirušu. Neviena asara nenorit pār Lotes vaigu, viņu apbērējot, drīzāk tas ir atvieglinājums. Nu miers beidzot iestājas Ozolu sētā, tikai darbu smagums liec Lotes plecus.
Nevarēdama tikt galā ar saimniecību, Lote lielo daļu no zemes atdod rentē Ansim un Marijai, smejoties, ka par bērna barošanu gan pienākas atlīdzināt. Augustei paaugoties, jau var atrast bērnam citu barību nevis Marijas krūti.
