Stāsts turpinājumos.41. Tomēr jāuzmanās no neapdomīgiem vārdiem un darbiem. Arī Irbe ir mācījusies formāli ievērot kārtību, ko nosaka Lidija Ivanovna, jo latviešiem ir izteiciens “Kura ratos sēdi, tā dziesmu dziedi”.
Stāsts turpinājumos.41.
Tomēr jāuzmanās no neapdomīgiem vārdiem un darbiem. Arī Irbe ir mācījusies formāli ievērot kārtību, ko nosaka Lidija Ivanovna, jo latviešiem ir izteiciens “Kura ratos sēdi, tā dziesmu dziedi”. Vaļsirdība un atklātība nav jāafišē, jo nekad nevar zināt, kādas ausis ko dzird, tāpēc nedrīkst pateikt ko lieku. Ir tādi laiki. Irbei derdzās šī sarkanā izlikšanās, kad pat savam kreklam nevar izteikt to, ko domā. Kārlis formāli ir audzināts pa jaunam. Viņš ir pionieris, jo skolotājas dēlam ir jārāda priekšzīme. Tiesa – sarkano kaklautu dēls ne labprāt valkā.
“Aizmirsās uzsiet, nezinu, kur noliku,” tāda ir bijusi atrunāšanās. Arī izlaidumā uz pionieru nozīmītes Kārlis uzspraudis lielu balto maijrozīti, tā viņš draugiem parāda sīko protestu. Ja agrāk – tūliņ pēc kara – Irbei kāds būtu teicis, ka viņa jaunajai varai iztaps, viņa neticētu, taču reizēm visiem saviem agrākajiem principiem ir bijis jāpārkāpj pāri kā vecam žogam: Kārļa un savas agrākās biogrāfijas dēļ bija jādara tas, ko no viņas prasa partija, valdība un skolas direktore. Ne viņa viena tā dara. Varbūt kādreiz viss mainīsies? Taču tagad ir jālokās, jāizliekas un jāspēlē lielais dzīves teātris, domājot par dienišķo maizi un jumtu virs galvas. Kā Irbe šādās reizēs pati sev nepatīk! Tikai, apciemojot Zemītēs Ernesta ģimeni, uz laiciņu masku var nolikt malā. Arī puikas sen saprot, kāda maska ir mājās un kāda skolā. Kaut zēni sev nekaitētu, pasakot kādu neapdomīgu vārdu par politiku! Gadiem ejot, aug arī zēnu saprašana par lietām un notikumiem. Klūdziņu ģimenē un sabiedrībā, blakus vajadzīgajai runai – kā nodevai valdībai, ir viņu pašu uzskati par notikumiem, politiku un tradīcijām. To dzird arī zēni un piedalās šajā politiskajā teātrī: runā vienu, domā citu un baidās no nodevējiem. Tādi laiki!
Drīz pēc dēla izlaiduma Irbe saņem vēstuli ar uzaicinājumu piedalīties vidusskolas absolventu salidojumā. Pēc skolas beigšanas taču pagājuši divdesmit pieci gadi! Viņas klasesbiedrs Vilis Dimants ir uzzinājis Klūdziņu adresi un atradis Irbes dzīvesvietu te – pasaules malā – kaut likās, ka viņa devusies tālu projām gan no vecās dzīvesvietas, gan pagātnes. Nekas, izrādās, nav zudis arī atmiņās un skola sirdī liekas tik gaišas. Viņa ieradīsies! Skolas aicinājums liekas nepārvarams, un vēstulē rakstīts, ka arī skolotāja Nora Actiņa, viņu mīļā audzinātāja, būs salidojumā. Divdesmit piecus gadus atpakaļ skolotājai bija divdesmit pieci, visi audzēkņi viņu mīlēja un apbrīnoja par viņas erudīciju, sirsnību un sievišķīgo šarmu. Puse klases zēnu viņā samīlējās un sāka interesēties arī par literatūru.
