4. Divu dzimtu dzīvesstāsts. Vai te ir runa par kādu starp rindām apslēptu domu: kas gan te ir atņemts? Kas ir tas atņēmējs? Taču jau ne vedekla ko būtu atņēmusi.
4.
Divu dzimtu dzīvesstāsts
Vai te ir runa par kādu starp rindām apslēptu domu: kas gan te ir atņemts? Kas ir tas atņēmējs? Taču jau ne vedekla ko būtu atņēmusi. Varbūt viņas pašas dzīvē tik daudz kas ir atņemts un nepiepildīts?
Kad ziediem un kroņiem apkrauts Gustes kaps, Alīna kā saimniece izkārto uz kapa glītāk sanestos pēdējos ziedu sveicienus, dēls aizdedz sveces, kas neganti sprakšķ un dūmo.
“Saka, ka tā raudot sveces. Citu asaru jau nav!” tā pati Velta atkal nosaka. “Tas nu gan Gustei nepatiktu, taču viņas laiks ir beidzies. Ozoli neliecas, tikai reizēm lūst, un nu tava mūža ceļš ir galā un tava vara ir beigusies! Tā viņš ir!”
Pie ziediem pušķotā kapa viņi nofotografējas trīs: dēls, mazdēls un vedekla. Kapu kopiņa izskatās kā krāšņa puķu dobe, un pie tās stāv tie trīs, kas taču varēja būt laimīgi arī Gustei dzīvai esot. Vakars ir rēns un kluss. Miers ir apņēmis pavadītājus, un arī sveces vairs neraud. Bēru pirmā daļa ir beigusies. Uz mielastu nelūgtie cieminieki izklīdīs, un viņi vēl ne reizi vien pārrunās kapos redzēto. Tad nāks jauni notikumi. Turpināsies Gustes dēla, mazdēla un Alīnas dzīves, un tās vairs nespēs grozīt Gustes prāts. Pa savam viņa bija šīszemes dzīvi nodzīvojusi, pa savam vadījusi dēla dzīvi, taču jau ne sliktu Arvisam gribēdama. Tagad var tikai minēt – kā būtu, ja būtu… Dzīvei melnraksta nav. Laiku atpakaļ atgriezt nav iespējams.
I daļa
Lotes un Jēkaba vienīgais bērns dienasgaismā prasās reizē ar dzērvju atgriešanos. Beidzas sulu laiks, un drīz jau būs pats pavasara plaukums. Bērnu saņēmēja Lība, pati būdama jau lielu bērnu māte, šo amatu pārņēmusi no savas mātes, palīdzēdama sieviņām viņu grūtajās dienās kā vien mācēdama, gan mundrinot, gan pa reizei baroties. Arī viņa ir piekususi, tā piekususi, ka aizmigtu uz līdzenas vietas, ja tikai drīkstētu. Dzemdētājai jau zūd spēki, kur tagad priekšā pats grūtākais – bērna galviņas izdabūšana. Lība iepriekšējā naktī nav ne acu aizvērusi un desmitiem reižu pie sevis nodievojusies, ka šī nu ir pēdējā reize, kad viņa uzņemas smago pienākumu – nespēdama neko palīdzēt, tikai drošināt sevi un sieviņu, ka viss būs labi un notiks pēc Dieva likumiem. Pilsētās jau ir apmācītas bērnu saņēmējas, kas mācījušās speciālos kursos, un var pasaukt arī dakteri, kas ir zinošāks, kamēr laukos šo darbu veic pašas dzīves un iepriekšējo paaudžu pieredzes apmācītās sieviņas, tādas kā Lība. Ko darīt, ja Dieva pasaulē tā iekārtots, ka sieviete radīta gan mīlēt, gan ciest, gan viena otrai grūtā brīdī palīdzēt? Liktenis tā ir lēmis, un cilvēks ir pārāk niecīgs, lai tam pretotos.
Tā nu gan nemaz nav laba zīme, ka saule pār dzemdētāju uzaust divas reizes, un ar Loti ir tieši tā. Kavēties vairs nedrīkst: vajag palīgu, un bērns ar spiešanu ir jāizspiež. Vairākas reizes Lība to ir jau darījusi, un bezcerīgos gadījumos, kā tas liekas šoreiz, tas ir arī izdevies. Ir gan bijis arī tā, ka bērns izspiests nedzīvs, toties māte palikusi šai saulē un pēc pāris gadiem zaudējumu atguvusi, un krietni vieglāk pasaulē laidusi vēl ne vienu bērnu vien. Lībai vajag palīgu, platu dvieli, ko vēderam apņemt, un tad ar Dieva palīgu… Vienīgais palīgs var būt Lotes vīrs Jēkabs. Citu ļaužu mājās nav. Tīši vai netīši, bet visi ir kaut kur pazuduši. Nu taisni kā ūdenī iekrituši! Neatsaucas neviens, kaut Lība jau vairākas reizes pagalmā iztaurējusies un izūjinājusies. Lai jau Jēkabs redz, kas tās par mokām, kas Lotei jāpārcieš, kur viņam ticis tikai mīlestības salduma prieks. Ja viss labi nebeigsies, viņš vismaz redzēs, ka darīts viss iespējamais. Jēkabam dūša pie cūku kaušanas darbiem gan ir kā miets, tomēr te… Viņš šaubās, taču, kad Lība viņu nosauc par pēdējo memļaku un kārtīgi izdunckā, nekas cits neatliek kā paklausīt un ķerties klāt pie darba, ko viņš nekad ar brīvu prātu neuzņemtos.
Ir arī pēdējais laiks, Lote brīžiem liekas pat neelpo, guļ slāba un aukstiem sviedriem norasojusi. Jēkabs visu dara, kā Lība saka, ar teikto laikam arī sevi drošinādama. Kopīgie spiešanas pūliņi vainagojas panākumiem, ar dvieli kā spīlēs iežņaugtais Lotes vēders vēl gan labu laiciņu pretojas ārējam spēkam, tā abi mazo radību izspiež bez Lotes līdzdalības. Tas ir tumši zilgans murskulis, kas laikam taču ir cilvēkbērns, tomēr bez redzamām dzīvības pazīmēm, taču ne tik ļengans, kā Lībai sākumā licies. Tur vēl ir vērts pūlēties! Nu viņa ņem un mīca mazo radību kā kādu mīklas kluci, uzsauc Jēkabam, kas pavisam samulsis stāv kā kāds sālsstabs: “Ūdeni, un labi siltu vienā bļodā un aukstu otrā, un aši! Te nav ko pindzelēties, ja būs tad būs, ja nebūs, tad nekā… Es tur neesmu vainīga.
