Stāsts turpinājumos. 31. Kad abi vecīši jau atdusējās kapos, izpirkdama savu pēdējo gadu nevaļu, viņa bieži brauca ar ziedu nastām uz atdusas vietu, uzlika dārgu kapa pieminekli ar aizkustinošiem vārdiem.
Stāsts turpinājumos. 31.
Kad abi vecīši jau atdusējās kapos, izpirkdama savu pēdējo gadu nevaļu, viņa bieži brauca ar ziedu nastām uz atdusas vietu, uzlika dārgu kapa pieminekli ar aizkustinošiem vārdiem, un atkal Gusti varēja tikai apbrīnot: ne katrs tā spētu! To, vai viņa nožēloja savu nevērību, vecīšiem vēl dzīviem esot, varēja tikai minēt. Ziedi uz kapa vienmēr bija svaigu svaigie, un ko pie kapa domāja to nolicēja, nevienam netika stāstīts. Guste salīga kapiem kopēju, kontrolēja viņas darbu, gandrīz katru nedēļu pārbaudīja: vai kapu placītis ir uzkasīts, izravētas puķu dobītes un ziedu vāzēs svaigs ūdens. Tā viņa svešu acīs uzturēja savu audžuvecāku piemiņu, un neviens nedrīkstēja neko pārmest. Gustei savā dzīvē vēl daudz kas likās sasniedzams, un cieminieki mēļodami paredzēja, ka savu mērķu īstenošanai viņa nežēlos ne sevi, ne cietus. Tādi cilvēki kā Guste iet pāri līķiem. Viņas mērķis tagad, kad pārkāpts mūža trīsdesmitais gads, ir atrast sev piemērotu vīrišķi un par katru cenu to piesaistīt uz mūžu. Guste vēl ir jauna, dzīves enerģija kūsāt kūsā, viņa zied kā kairi smaržojošā naktsvijole, alkstot piesaistīt vīriešu skatienus un ne tikai…
* * *
Dienām un mēnešiem ritot, Irbe ir tā iedzīvojusies skolotājas amatā, un liekas – viņā snaudis kāds apslēpts skolotājas talants. Rokdarbi meitenēm kļuvuši par mīļāko priekšmetu, skolotāja pati – par atdarināšanas cienīgu un viņas mazais dzīvoklītis – par iemīļotu klusu vietiņu, kur sarunās pie tējas tasītes – skolotājai var izstāstīt savus mazos noslēpumus un uzklausīt padomus ne tikai par šūšanu un adīšanu. Pēckara bērnu sirsniņās ir daudz neizrunātu lietu, kuras bērni uztic savai skolotājai. Viņa prot klusēt un dot padomus, prot uzmundrināt. Irbes dzīve ir nokārtojusies, tomēr, lai kļūtu par pilntiesīgu skolotāju, Lidija Ivanovna iesaka mācīties pedagoģiskās skolas neklātienē. Arī viņa pati, Irbes priekšā nedaudz kautrēdamās, atzīstas, ka mācīsies šinī skolā un līdz šim savu amatu dabūjusi tikai savas politiskās biogrāfijas dēļ. Arī viņai vajadzīgs attiecīgs izglītības dokuments. Izglītība ir vajadzīga. No Vidienes pagasta mācību vieta Valmierā nav tālu, un divas reizes gadā ierasties uz mēnesi garajām sesijām ir tīrais nieks. Laiks paies, un izglītības papīrs būs rokā. Kārlis tad var padzīvot Zemītēs pie radiniekiem. Direktorei Irbe liekas piemērota studiju biedrene: ja kādu ārkārtēju apstākļu dēļ viņa kādas dienas no mācībām izlaidīs, Irbe nokopēs lekcijas materiālus arī viņai. Viņas sadarbosies. Irbe priekšniecei izpatiks, darīs visu, kas jādara. Bieži arī citiem skolotājiem nākas izlikties, uzslavēt skolas vadību, paciest viņas kaprīzes, izpalīdzēt direktorei gluži sadzīviskos jautājumos. Irbe savas sirdsapziņas balsī neklausās, jo Lidija Ivanovna ir sava laika upuris tāpat kā daudzi citi, kas malušies vēstures dzirnavās. Daudzi tagad kļuvuši viegli iespaidojami un bailīgi, drebot tikai par savu ādu un savu tuvinieku drošību… Ir jāpielāgojas. Tagad tādi laiki… Lokies un nelūsti! Tas liekas tik riebīgi, taču izejas daudzreiz nav. Lidija Ivanovna ir arī Irbes pirmā kunde: ar savu šuvējas mākslu un labo gaumi Irbe ir direktori apģērbusi cik labi vien iespējams, ārdot, mazgājot, presējot un pāršujot no vecām, izvalkātām drēbēm tikpat kā jaunas štātes. Tagad direktore ir sakopta un kļuvusi visai pašapzinīga, un izskatās par desmit gadiem jaunāka. Savu melno atlasa halātu viņa ir iekārusi skapī savā kabinetā un uzvelk tikai dažos gadījumos, kā to prasa noteikumi un skolā atbrauc kāda komisija. Arī viss skolotāju kolektīvs lepojas ar skolotājas pašūtajām drēbēm. Viņa ir ciemā atzīta šuvēja. Pat fizkultūras skolotājam, vienīgajam skolas vīrietim Rodem viņa pēc izārdītā apģērba piegrieztnes ir pašuvusi divus pārus jaunu bikšu, dažus kreklus un apgriezusi uz otru pusi viņa gabardīna mēteli. Pa jokam vai varbūt pa nopietnam Rode ir viņai piedāvājis roku, sirdi un savu dzīvokli. Jāzeps ir lāga cilvēks, taču nekas vairāk. Nopietnām attiecībām viņš neder, viņš nav Irbes tips. Viņai pašai ir savs dzīvoklītis, alga un vēl arī iespēju nopelnīt papildus. Kam viņai Jāzeps, ja viņš neinteresē kā vīrietis? Rodes piedāvājumu viņa uzskata par joku. Viņai ir sava jau nostabilizējusies dzīve, un sirds notrīsas tikai pirmdienas rītos.
