Tāda laimīgā Irbes acīs ir Marta, kas kara gados nevienu savu tuvinieku nebija zaudējusi. Apskaužamā Marta! Lai viņa arī turpmāk sargā savu ģimenes pavardu no apkārt klejojošām meža raganām, kas var viņas vīru noburt un iemānīt muklājā.
Tāda laimīgā Irbes acīs ir Marta, kas kara gados nevienu savu tuvinieku nebija zaudējusi. Apskaužamā Marta! Lai viņa arī turpmāk sargā savu ģimenes pavardu no apkārt klejojošām meža raganām, kas var viņas vīru noburt un iemānīt muklājā. Tagad, pametot Zemītes un dodoties savā dzīvē, Irbe vēl no sirds viņai izturību mežsarga sievas ādā. Irbe nav vēl neko nosodāmu izdarījusi, un, vēlāk satiekoties, droši vien būs pierimušas arī mīlestības jūtas un viņas paliks draudzenes, tāpat kā līdz šim. Ernestu viņas nedalīs. Varbūt kādreiz Irbe pat izstāstīs par savu romantisko mīlestību dziļajos mežos un cīņu ar sevi, ko pienācās izcīnīt garajās naktīs, vienatnē pieraudot spilvenu spilvenus un meklējot glābiņu tikai savos sapņos. Lai cik grūti būs, viņa tagad droši zina, ka viņas dzīves saturs ir dēls, kura dzīvei jābūt laimīgākai un piepildītākai, nekā tas bija viņai. Ne lutinot, bet palīdzot pārvarēt dzīves grūtības, viņa panāks, ka Kārlis sasniegs to, ko nevarēja viņa. Kārlim jābūt laimīgam un stipram. Irbe ir gatava arī izlikties un locīt ceļus svešās varas priekšā. Viss ir jāvar, ja jāizskolo dēls. Viņa ir gatava locīties līdz pat zemei. Ja dzīves vējš būs stiprs un pūtīs arī sejā, viņa vienalga nesalūzīs. Nedrīkst par vājumu pat domāt! Viņa izcirtīs savu un dēla ceļu.
* * *
Ne vienmēr bagāts un daudzsološs pavasara ziedu laiks garantē ražīgu rudeni: nāk necerētas salnas, ziedu krāšņumu sastindzina ziemeļu vēji, un tad jāgaida jauni pavasari, kad daba atkal modīsies jaunam ciklam, un jāprot cerēt, ka varbūt tad salna ziedus nenokodīs un beidzot bagātīgi ienāksies raža. Ir jāprot gaidīt… Dabas ritums ir mūžīgs, bet cilvēka dzīve gan ir reizēm par īsu, lai labotu nokavēto un izpostīto. Aizgājušais laiks nav atgriežams, un diemžēl kļūdas, kas pielaistas dzīvē, ne vienmēr ir iespējams labot. To redz arī Guste pati, pāršķirstot savas dzīves lappuses: daudzas ir patukšas, kopā salipušas un taukainiem lapu šķīrēju pirkstiem nospeķotas. Nu jau aiz muguras trīsdesmitais mūža gads. Bijuši nopietni un nenopietni draugi – vīrieši, kas gan reizēm solījušies vest arī uz dzimtsarakstu, tomēr dažādu apstākļu dēļ to nav izdarījuši. Bijušas dažas vieglprātīgas vienas nakts attiecības, ko Guste nav ņēmusi par pilnu, un nu – prāta gadiem, kā viņa pati saka, iestājoties, atliek vien, neko nenožēlojot, iet tālāk. Viņas dabā nav samierināšanās un atskatīšanās. Vēl nav pienākuši rimtie samierināšanās gadi, vēl puse dzīves priekšā.
Arī darba dzīve Gustei nav tik veiksmīga, kā jaunībās bija izplānots. Tagad viņa ir fermas vecākā, un visu laiku ir jārēķinās, ka ar šerpu dabu un uzstājību vien ir par maz. Viņai trūkst vajadzīgās izglītības, atskaitēs ielavās kļūdas. Cilts lietu zootehniķi, veterinārie darbinieki, kolhoza priekšsēdētājsviņi visi Gusti izrīko, pamāca un komandē. Viņa vairs fermā nejūtas nekāda lielā priekšniece, reizēm tikai tāda izsūtāmā, kuru izkomandē: aizbrauc, uzzini, pasaki, nokārto! Izrīkot slaucējas par darba disciplīnas pārkāpumiem, ziņot augstākajai priekšniecībai par pārkāpumiem, sekot darba grafiku izpildei, tas tagad ir vienīgais, ko viņa drīkst atļauties.
