25. Diena ir kā vasarā – silta un mierīga. Saules pielietais debesu jums, maigais siltais laiks, vēl nekas neliecina par rudens tuvumu.
25.
Diena ir kā vasarā – silta un mierīga. Saules pielietais debesu jums, maigais siltais laiks, vēl nekas neliecina par rudens tuvumu. Gar meža ceļa malām spīguļo brūkleņu ķekari, paspīd sēņu cepurītes, kā sudraba stīgas pa ogulājiem vizuļo zirnekļu tīklos iepinušās rasas lāsītes. Ir tik kluss, ka katra mazākā skaņa liekas nedabiski skaļa: dzirdama zirga aizjūga čīkstoņa un bērīša periodiska nokrākšanās. Zirgs ir jau diezgan vecs, un acīmredzot šodien vezums bērim neliekas no vieglākajiem. Par godu pirmajai skolas dienai Ernests to ir iejūdzis atsperu ratos, kas saimniecībā taupīti svinīgiem izbraucieniem.
Zēni aizrautīgi tērzē par gaidāmajām skolas gaitām un pieaugušo sarunās neklausās. Irbe sēž blakus Ernestam, un viņu augumi ceļa grambās reizēm saskaras. Irbe ir apģērbusi savas labākās drēbes un izskatās tik labi, ka Ernests jau mājas pagalmā, Martai dzirdot, izteicis komplimentu. Varbūt tas bijis tikai pieklājības dēļ? Irbe piesarka, bija jau patīkami, ka svainis ir pamanījis viņas centību zēnu pirmajā skolas dienā izskatīties pēc iespējas labāk. Sēžot cieši līdzās vīrietim, kas viņai nav vienaldzīgs, viņu ir pārņēmušas dīvainas izjūtas: viens posms viņas dzīvē ir beidzies un tālākais ceļš visdrīzāk būs pakārtots dēla vajadzībām. Vai viņa viena, cīnoties ar sadzīves grūtībām, spēs dēlu audzināt un vadīt gan pietiekami stingri, gan mīļi? Puikam ir vajadzīga vīrieša klātbūtne, līdz šim Ernests ir bijis paraugs un atdarināšanas cienīga autoritāte. Viņas domas klīst ap bijušo dzīvi meža mājās, ap viņas nelaimīgas mīlas apmātību. Ilgi valda klusums. Tikai mežs klusu šalc, un, liekas, koki sačukstas savā, cilvēkiem nesaprotamā valodā.
Kā uzminējis blakus sēdētājas domas, Ernests beidzot ierunājas: “Nekad vēl neesam runājuši, kā dzīvosim tālāk? Zēnu skolas gaitas arī mūsu dzīvēs ienesīs jaunu saturu. Tu kādreiz runāji, ka tev būtu jāsāk dzīvot atkal sava dzīve. Apdomāsim visus “par” un “pret”. Vai mēs visi esam gatavi dzīvot tāpat kā līdz šim, vai nepieciešamas pārmaiņas? Vai tu ar Kārlēnu varēsi viena tikt galā? Esam tā pieraduši piecatā – jūs divi, mēs trijatā. Būtu par visu jāizrunājas.”
Irbe kādu laiku neatbild. Viņa nevar uzreiz atbildēt. Daudzās bezmiega naktīs domas ir vētītas un asarās skalotas, un tā arī nekāds lēmums nav pieņemts, atliekot to uz vēlāku laiku. Nu tas laiks ir pienācis. Beidzot viņa, nedaudz piesarkusi un samulsusi, uzdod Ernestam pretjautājumu: “Un ko iesaki un domā tu? Ko saka Marta? Kā lai mēs visi dzīvojam tālāk?”
“Tu to prasi par mums visiem vai tikai par sevi un Kārlēnu?” Ernests vaicā.
“Es gribētu gan par mums visiem, gan par tevi un mani,” Irbe pasaka un no teiktā samulst. Ernests nemaz nav bijis tik akls un arī droši vien ir pamanījis Irbes jūtas, kas jau ilgi virmojušas gaisā. Varbūt arī Ernests … nav skatījies uz viņu tikai kā uz brāļa sievu, bet kā uz viņa mežos atklīdušu meža meitu, kas valdzina un māna biezoknī tālāk no svešām acīm?
“Es tāpat kā tu pēdējā laikā par to domāju bieži un tā arī nesaprotu, kā būtu, ja būtu… Reizēm jūtos visai muļķīgi. Slikti liekas gan tā, gan tā. Ja jūs no Zemītēm aiziesiet, man būs skumji. Daudz kā pietrūks. Brāļa priekšā esmu par jums atbildīgs. Ja paliksiet, tad tas būs uz visiem laikiem un pa nopietnam. Kas var šodien visu paredzēt, mūsu kopā dzīvošana ir jau tik pierasta. Esmu mūsu piecu cilvēku ģimenes galva, tātad man būs jāpieņem lēmums. Tu arī man esi īpaša, bez kuras sētā un sirdī būs tukšums…”
“Un ko saka Marta? Jūs taču abi par to runājāt?”
“Marta visu saprot, un pie reizes arī mulst, tāpat kā mēs visi. Kod kurā pirkstā gribi, visi sāp! Jūs abas esat tik jaukas un gudras sievietes, un es pa to vidu reizēm nesaprotu, kas katrai no jums esmu un kas… varētu būt. Dzīve nav tik vienkārša. Kara gadi ir beigušies, un daudz kas būtu jāatrisina līdz galam. Puikas ir jau skolnieki, bet mēs neesam vairs bērni.”
Uzsākto svarīgo sarunu tā arī neizdodas pabeigt, drīz viņi uzbrauc uz lielceļa, pa kuru virzās arī citi pajūgi: uz skolu! Pirmā skolas diena Latvijā vienmēr ir svētki. Irbe ir sapratusi, ko zemtekstā Ernests ir pateicis: arī viņš domā to pašu ko Irbe. Arī Marta nav nesaprātīgā sieva, kas redz tikai to, ko vēlas. Viņi visi ir nobažījusies par tālāko, visiem līdz šim tik mierīgā kopdzīve Zemītēs ir apdraudēta.
