Guste savā amatā jūtas arvien drošāk un nākotnē cer uz lielām lietām gan darbā, gan personīgajā dzīvē. Jaunie laiki viņu pilnībā apmierina. Anša dziļdomīgās nopūtas un Marijas pukošanos par audžumeitas sarkanajām izdarībām Guste laiž pār galvu.
Guste savā amatā jūtas arvien drošāk un nākotnē cer uz lielām lietām gan darbā, gan personīgajā dzīvē. Jaunie laiki viņu pilnībā apmierina. Anša dziļdomīgās nopūtas un Marijas pukošanos par audžumeitas sarkanajām izdarībām Guste laiž pār galvu.
* * *
Pirmajos pēckara gados mācības skolā uzsāk dažāda vecuma bērni: gan septiņus gadus veci, gan tādi, kas jau sasnieguši desmito gadu un vairāk. Arī Roberts un Kārlis Klūdziņi no Zemītēm skolas gaitas ir nedaudz iekavējuši. Protams, viņi ir mācījušies mājās lasīt un rēķināt, un arī rakstīšana nekādas grūtības nerada. Puikām ir labas galvas un bijuši labi mājskolotāji, taču skola paliek skola. Rudenī ir nolemts beidzot sūtīt puikas skolā. Meža mājas ir tālu, tāpēc zēniem būs ziemā jāguļ internātā. Ir daudz jaunu problēmu, un ne visas var atrisināt uzreiz. Galvenais, ka puikas arī skolā ir gatavi viens par otru pastāvēt. Viņi vairākus gadus ik dienas ir saraduši: rotaļās un palīdzot saimniecībā soli solī. Visa diena paiet kopā, tikai vakarā Kārlēns dodas pie miera savā istabā. Draudzībā un saticībā audzināti, viņi jūtas kā brāļi, un viņiem pa abiem ir viens stiprs vīrietis, ko arī Kārlim gribētos saukt par tēti, un divas sievietes: katram pa vienai mammai. Lai nerastos nekādas domstarpības un gara krustmātes, tantes vai citādas uzrunas piesaukšana, jau no paša kopā dzīvošanas sākuma zēni pieaugušos sauc vārdos: Ernests, Irbe un Marta. Pagaidām visi ar to ir apmierināti, viņiem ir viens uzvārds, un puikas nav sadomājuši mājas vienīgo vīrieti dalīt, lai katram tiktu pa likumīgai pusei. Tomēr kas var paredzēt, cik ilgi zēni ar to būs mierā? Augot radīsies jautājumi, uz kuriem vajadzēs arī atbildēt. Daudzreiz Irbei palīdz intuīcija, un tā ir likusies allaž pareiza. Zēni ar pieaugušo atbildēm ir palikuši apmierināti. Irbe joprojām izvairās ar Kārlēnu runāt par to, kur tieši varētu būt palicis viņa tētis un kāpēc viņi nav kopā tāpat kā Ernests ar savu Robertu. Puika vēl liekas mazs. Pienāks laiks, un Irbei būs jāstāsta viss bijušais, tad viņa dēlam visu saprotamā veidā arī izskaidros. Tagad Irbei dēls vēl neliekas pietiekami gatavs saprast, kāpēc ir tā, kā tas, kas ir karš un kāpēc ir dažādas armijas – pareizās un nepareizās, un kāpēc lielais Kārlis -tētis bijis tanī armijā, kuras karavīrus un ģimenes tagad visādi represē. Kārlēns tēvu gandrīz neatceras. Kad viņš no dzīvokļa izgāja pēdējo reizi, kurš gan domāja, ka viņi šķiras uz visiem laikiem. Pastāvošā vara var sākt interesēties par radurakstiem. Vēl tik nesen notika lielās deportācijas. Vai viņi nebija izsūtāmo sarakstos? Vai varbūt nebija atrodami tāpēc, ka ir tālu, dziļajos laukos? Vai uz Sibīriju vēl nesekos lopu vagonos salikti iepriekš neaizvestie, kurus uzskatīs par tautas ienaidniekiem? Skolu uzsākot, jautājums par tēvu, protams, būs. Ar dzimšanas apliecības uzrādīšanu vien var izrādīties daudz par maz. Irbe gatavojas atbildēt uz jautājumiem, un viņas atbildēm ir jābūt rūpīgi pārdomātām. Patiesību, kur ir viņas vīrs, zina jau tikai Dievs… neviens cits. Vai varēs kādreiz uzzināt, kāds liktenis piemeklējis tos daudzos brīvās Latvijas karavīrus, kuru pēdas pazuda tik pēkšņi kā purva slīkšņā iebrienot?
Irbe aizvien skaidrāk apjauš, ka viņai nevajadzētu turpmāk izmantot Ernesta un Martas labvēlību, un ne jau tāpēc, ka būtu radušās kādas nesaskaņas vai domstarpības: viss ir pat pārāk labi. Abi Zemīšu jaunpienācēji te jutušies tik labi, cik vien labi kara laikā ir iespējams. Viņi nav bijuši nekādi dīkdieņi, devuši arī savu artavu abu ģimeņu iztikā, strādājot kā viena saime. Puikas savās gaitās nav šķirami – abi tik draudzīgi kā “Staburaga bērnos” aprakstītie Jancis un Marčs, ar kuru dzīves gaitām iepazinušies grāmatas lapās.
