19. Nedomāsim neko sliktu! Gan viss beigsies labi: Ernests ir gudrs un viltīgs vīrs, uz kuru var vienmēr paļauties.
19.
“Nedomāsim neko sliktu! Gan viss beigsies labi: Ernests ir gudrs un viltīgs vīrs, uz kuru var vienmēr paļauties. Domājams, ka tā ir vispārēja mežu tīrīšanas akcija, un neviens nav par mums ziņojis.”
Viņas vēro caur logu dabas stihiju un liekas, tā aizrauj sev līdzi arī Zemītēs notikušo. Satraukums ir izgaisis. Zēni paēduši brokastis, spēlējas savā istabā un par viesiem, kas te bijuši, pat nenojauš. Tētis Ernests ir savā darbā, mežā. Līst lietus, un drīz varēs bradāt pa pielijušajām peļķēm basajām kājām.
“Es apbrīnoju, cik tu biji mierīga, brokastis padodot. Man gan kājas trīcēja, un visvairāk es baidījos, lai zēni nepamostas un neierauga tos suņus un bruņotos vīrus. Bērniem labāk ir neko par to nezināt.”
“Kad nav citas izejas, jāprot netrīcēt uz āru, kaut sirds lec pa muti ārā. To man dzīve ir iemācījusi. Tu jau arī esi stipra.” Lietus joprojām pieņemas. Pagalmā tek urgas un zemākās vietās krājas lielas lietus pančkas.
“Kā tu domā, vai Ernests būs drīz atpakaļ? Viņu tā pēkšņi paņēma un lika rādīt ceļu. Vai viņu drīz atlaidīs, vai varbūt… mēs ilgi gaidīsim?”
“Kara laikā nav likumu. Visu nosaka situācija un cilvēki, kas ir pie varas. Tagad var ne par ko gan nošaut, gan arī apbalvot. Svarīgs ir arī ieroču nesēja noskaņojums… Ceru, ka labi viņus pamielojām, un viņi Ernestu neuzskatīja par bandītu- tā tagad sauc līdzinātājus un meža brāļu atbalstītājus. Taču saki, kurš mežzinis nezina, kas notiek viņa apgaitā vai kaimiņa daļā? Nav taču nekādas izvēles.”
“Es baidos, ka zaldāti Ernestu savā pulkā ieslēdza speciāli un lika iet pa priekšu, lai tie, kas varbūt viņu redz no otras puses, uzskatītu Ernestu par nodevēju un uzrādītāju, un vēlāk paši viņu kā nodevēju iznīcinātu un pie reizes izrēķinātos arī ar visu ģimeni.
“Tie lapsas ir viltīgi, taču cerēsim, ka Ernestam pietiks arī savas gudrības. Gaidīsim un cerēsim, ka visi paliks sveiki un veseli un šāvieni neatskanēs!” Pamazām negaiss atkāpjas un debesis noskaidrojas. Abi zēni nu basām kājām bezrūpīgi skraida pa peļķēm, zemu lido bezdelīgas un dabā atkal valda miers un klusums, kamēr mežs liekas noslēpumu pilns. Irbe zina, ka savos biezokņos tas slēpj ne tikai draugus, bet arī ienaidniekus, un vienus no otriem pa gabalu atšķirt nav viegli. Zemītēs ilgi gaida saimnieka atgriešanos: bailes par viņa ilgo prombūtni mijas ar cerībām. Saule ir jau zemu, pierimis vējš, mežs ir kluss un daba gatavojas nakts atpūtai. Martas acis aizvien veras uz lielā meža ceļa pusi, pa kuru mājās jānāk vīram. Tā viņa ir bieži gaidījusi un arī sagaidījusi.
Tikai līdz ar saules rietu Ernests pārnāk nobridies un piekusis, taču uzreiz redzams, arī apmierināts: “Apvedām krieviņus ap stūri. Suņi arī nekādas pēdas neņēma un likās, ka karavīri nemaz nebija uz karošanu gatavi. Iedzertie simtu grami uzdzina vienaldzību. Tikai ātrāk no meža ārā! Liekas viņiem nebija nekādas lustes kaut ko mežā atrast, un tuvumā jau arī nekā nav. Katram sava dzīvība dārga. Paldies debesīm par šo brango lietutiņu! Tādā laikā ceļš uz Igauniju gājējiem būs drošāks. Nekas tik drīz vēl nebeigsies. Mūsu pusē vismaz mežs tagad ir tīrs. Varēsim naktīs mierīgi gulēt.” Irbe tikai tagad uzzina vairāk par tiem meža noslēpumiem, par kuriem līdz šim varēja tikai nojaust. Ir lietas, par kurām runā reti un labāk jau nemaz.
Mājas saimnieks līdz tumsai sēž uz mājas sliekšņa, paēd vakariņas un vēlāk dungo jautru melodiju. Abus zēnus uzsēdinājis katru uz sava ceļgala, viņš dzied: “Tilliņ, tilliņ, buku, buku! Sieviņ” vedu vezumā! Pats tecēju kājiņām, stabulītes taisīdams!” Tā ir dziesmiņa, ko aizvien pieprasīja abi puikas, kad bija vēl mazi zeperi, un Irbe ar Kārlīti tikko atnāca meža mājā patvērumu meklēt. Tagad viņi ir paaugušies. Ernestu arī Kārlēns uzskata tikpat kā par savu tēvu, un lielo Kārli – kā viņi pieminot sauc tēvu, neatceras. Irbe, no sirds vēlot Martai visu to labāko, ar baltu skaudību skatās, cik laimīga šovakar atkal ir vīra brāļa ģimene: Ernests ir mājās, viņi naktī teiks viens otram mīļus vārdus, remdēsies viens otra siltajā elpā, kamēr viņas Kārlis… Viņa jūtas vientuļa un nelaimīga. Naktīs Irbei bieži nenāk miegs. Grozoties no vieniem sāniem uz otriem un veroties tumsā, viņu pārņem nojausmas, ka savu vīru nekad vairs nesatiks un vientulības naktīs būs jāpavada ilgs laiks, kamēr gadi viņu sagrauzīs. Visu šo laiku nav nekādu ziņu, nevienas raksta rindiņas? Pagājusi vai vesela mūžība. Ja Kārlis nedod ziņu, tad viņš ir gājis bojā vai arī atrodas kaut kur pasaules malā, no kurienes pasts nepienāk. Cik ilgi viņa izmantos Ernesta pajumti? Vēlāk, kad beigsies karš, viņai ar dēlu jādzīvo sava dzīve. Pa radu kājām maisoties, var tikai sabojāt labās attiecības. Puikām būs jāiet skolā. Viņai jāmeklē darbs un jākārto sava dzīve. To, ka no šejienes ir jādodas projām, saka viņas saprāts, taču vēl galīgais lēmums nav pieņemts. Nekas nav tik vienkārši, kā sākumā licies. Bieži viņa jūtas tik vientuļa, nogurusi no dzīves un nelaimīga. Reizēm acis kavējas pie vīra brāļa staltā stāva un sirdī mostas kādas siltas un maigas jūtas, par kurām viņa pat neuzdrīkstas domāt.
