Laiks ies, un ne jau kuram katram arī vēlāk jāuzzina, kāpēc Ansis netika iesaukts vācu armijā.
Laiks ies, un ne jau kuram katram arī vēlāk jāuzzina, kāpēc Ansis netika iesaukts vācu armijā.
* * *
Irbe ar dēlēnu Ernesta ģimenē ir uzņemti kā jau savējie. Tiesa, līdz šim viņi tikušies reti: labi ja pāris reizes gadā pilsētā. Zemītēs, kā sauc Ernesta Klūdziņa mājas, Irbe līdz šim bijusi tikai divas reizes, un labi, ka, šurp braucot, meža ceļos nav nomaldījusies. Pats sargeņģelis kāda vietējā zemnieka izskatā viņus bez starpgadījumiem atvedis pat no stacijas līdz Klūdziņu sētsvidum. Vedējs izlicies lāga cilvēks, neko daudz ceļotājus neizprašņājis un teicies mežsargu Ernestu labi pazīstam. Ciemiņi, atguvušies no ceļa grūtībām, sāk iepazīt savus pajumtes devējus. Līdz brīdim, kad pasaulē atkal iestāsies miers un kara sašķeltā pasaule atgūsies, Irbes un Kārlēna pagaidu mājas būs šeit.
Zemītes ir nomalē, tālu no lieliem ceļiem, mežu ieskautas un sargātas. Politisko pārmaiņu atbalsis droši vien uz šejieni atnāks ar novēlošanos, ja vispār atnāks. Jau otrā rītā atbraucēji ir izgulējušies un spirgti. Tagad var nesteidzīgi apskatīt savas jaunās mājas. Zemītes ir veca mežsarga māja, ko iekopis vectēvs, ieinteresējot savā mežsarga profesijā arī dēlu Ernestu. Tagad viņš te saimnieko ar sievu Martu un piecgadīgo dēlu Robertu. Jaunpienācējiem tiek izrādīta apkārtne, māja un saimniecība. Pieaugušie no sirds priecājas par abu brālēnu lielo saskaņu, kas valda abu starpā no pirmā tikšanās brīža. Kārlītis vēl nekad nav bijis laukos, neskartās dabas vidū. Te, pasaules malā, līdz kurienei neatnāk apkārtnes trokšņi, ir viss, kas nepieciešams bērnu harmoniskai attīstībai: svaigs meža gaiss, sātīgs un veselīgs lauku uzturs, mājdzīvnieku nomierinošais tuvums, brālēna kā vecākā rotaļu biedra padoms. Zemīšu pagalma vidū mazais Kārlēns, brālēna rokai pieķēries, izskatās tik laimīgs un pasargāts, ka Irbei acīs sariešas prieka un aizkustinājuma asaras. Viņš vēl nav saskāries ar ļaunumu un lielās pasaules pārestībām. Irbe saprot, ka pareizi izlēmusi savu un dēla likteni, uzticoties vīrabrāļa ģimenes pajumtei.
“Viss, kas ir mūsu, tagad ir arī tavs. Neskumsti par pamesto pilsētā. Pagaidām ceļš uz turieni ir jāaizmirst, tev pilsētā nav ko darīt. Galvenais tagad ir palikt dzīvam. Kārlim mēs tik un tā nevaram palīdzēt. Arī mežs nav tas drošākais, kas kara laikā var būt, gan jau redzēsi pati.
