13. Nometusies uz ceļiem pie gultiņas, Irbe glāsta dēla galviņu: “Manu dēliņ! Pasaule ir briesmu pilna. Kā man tevi nosargāt? Kas to pateiks? Kas?
Nometusies uz ceļiem pie gultiņas, Irbe glāsta dēla galviņu: “Manu dēliņ! Pasaule ir briesmu pilna. Kā man tevi nosargāt? Kas to pateiks? Kas? Tavs tētis to nevar izdarīt, mums pašiem ir ar visu jātiek galā. Mēs esam no lunkana koka, mūs nesalauzīs. Tētim nebūs par mums jākaunas. Guli vēl kādu laiciņu, mēs vēl esam mājās!”
Brīdi viņa svārstās: varbūt piezvanīt Kārļa drauga virsnieka Vasariņa ģimenei, brīdināt par draudošajām briesmām, tad atrauj roku no telefona. Varbūt viņas telefonu noklausās? “Klūdziņu vairs nav pilsētā!” tā viņa teica svešajiem kāpnēs. Lai arī tā būtu, ka viņi jau sen ir projām. Tagad katram jāglābj sava āda. Sargā pats sevi, tad arī Dievs tevi sargās.
* * *
Sapņaina un enerģijas pārpilna ar Kaucmindes kursu beigšanas apliecību kabatā Guste atgriežas Ozolos. Daba ir ziedu, pavasara smaržu un putnu dziesmu pārpilna. Zied ābeles, ķirši, gaisā spindz bites. Pavasaris ir pilnā plaukumā, un arī Guste jūtās kā noreibusi no dabas atmodas un savas jaunības. Delnas niez uzsākt visu tā kā mācīts kursos. Nu viņa ievēro, ka audžuvecāki savā saimniekošanas laikā ir pieļāvuši milzums kļūdu. Viņi paļāvušies tikai uz tēvutēvu pieredzi un rīkojušies tāpat kā iepriekšējā paaudze. Par moderno lauksaimniecību viņiem nav bijis nekādas sajēgas. Tikai ar čaklām rokām vien nevar panākt labākas ražas. Ar centību vien viņi līdz šim ir cerējuši uzlabot savu un Gustes dzīvi. Tagad viss būs citādāk: modernās un jaunās metodes Guste grib ieviest nekavējoši un jau ar šo pavasari. Viņas galvā ir tik daudz jauna, kas jāpārbauda praksē. Vai tādēļ viņa visu gadu mācījās, lai izniekotu laiku? Nē! Ozoli nebūs tā saimniecība, kur valdīs vecās zemniecības tradīcijas. Uzklausījis Augustes priekšlikumus par jaunievedumu nepieciešamību, Ansis tikai krata galvu: tagad ir sākušies tādi laiki, ka pārsteidzība var dārgi maksāt. Ir vismaz jānogaida.
1940. gada 17. jūnijā Latvijā ienākušie krievi ir izmainījuši visu dzīvi. Nekas vairs nav tā, kā bija cerēts. Ir izsludināta zemes reforma. Zemes fonds, kas ar steigu veidots, sāk pārņemt visas to saimniecību zemes, kas lielākas par trīsdesmit hektāriem. Jaunsaimnieki, bijušie kalpi dabū pa desmit hektāriem, taču viņi ir bez vajadzīgā inventāra un ēkām. Daudzus agrākos saimniekus, kam ir lielas zemes platības, arī Anša kaimiņus, padzen no zemes un konfiscē visu inventāru bez jebkādas kompensācijas, un nav kam sūdzēties un kam padomu prasīt. Lai gan Ozoli apsaimnieko tikai trīsdesmit hektārus, Guste nav vēl pilngadīga, zemi nākas oficiāli atdot tai pašai kalpu ģimenei, kas visu laiku dzīvojusi Augustes vecāku mājās. Guste vairs nav nekāda saimniece. Tiešām ir jānogaida! Pavisam negaidot Latvijā ir ienākusi sveša vara un noteikusi savu kārtību. Kaimiņos runā arī par kolhoziem, kas, kā stāsta zinātāji, ir izputinājuši Krievzemes plašumus. Piemin pat tā saucamo šķiru cīņu starp kulakiem un jaunajiem darba zemniekiem. Vidienas pusē gan nekas traģisks negadās. Tomēr neziņa par tālāko un dažādas baumas ir tas ļaunākais, kas biedē zemniekus. Vēl nav apjaustas jaunās pārmaiņas, kad sākas karš starp Krieviju un Vāciju, un jau vasaras vidū Latviju okupē vācieši. Nāk atkal jauna vara ar jauniem likumiem. Guste vairs nesaprot neko. Arī Marija tikai nopūšas un norauš lakata stūrī pa asarai. Ansis vakaros klausās mazo austiņu radio un kļūst jo dienas, jo domīgāks: vācietis ir uzsācis izsludināto zibenskaru un sākumā strauji virzās uz austrumiem. Kara atbalsis arī laukos kļūst arvien baigākas, armijai vajag karavīrus: sākumā vācu armijā piesakās arī brīvprātīgie, taču vēlāk vācu neveiksmes frontē spiež armijas virspavēlniecību vispirms iesaukt armijā bijušos aizsargus, kurus nosūta uz fronti. Pret savu gribu tā iesauc Ozolu kaimiņu dēlus. Latvieši sāk karot brālis pret brāli, tēvs pret dēlu – vieni krievu, otri vācu pusē. Divas okupācijas varas ir sanaidojušas valstis, tautas un arī ģimenes, un reizēm liekas, ka tam visam nebūs gala. Ansis arvien biežāk izsaka cerību, ka Vācija un Krievija viena otru novājinās un Latvija atgūs neatkarību, iespējams, ar rietumu valstu palīdzību. Labi, ja šajos juku laikos var palikt dzīvs un neviens no jaunās varas par tevi neinteresējas. Nonākt kara dzirnavās Ansis negrib. Tomēr arī viņš saņem iesaukšanas pavēsti. Kāpēc arī viņš ir atzīts par vācietim uzticamu, to viņš pats saprot vismazāk – nekad nemaisīdamies politikā, viņš nu gan nevar būt nevienas varas kalps. Lai izspruktu ar veselu ādu, draugs Labrencis iesaka notēlot gara slimnieku. Ansim tā liekas vienīgā iespēja. Pa ausu galam Guste dzird abu vīru sarunu: “Tu izliecies komisijā tāds pakurls un izliecies, ka ne visai saproti, par ko ir runa. Neņem sarunas laikā nost cepuri, noraus purduli ar roku un atceries, ka tu neko par karu un valdību nesaproti, žāvājies un lēni kusties arī tad, kad tevi jau palaidīs projām, un atceries, ja pieķers simulācijā, var arī nošaut. Arī apģērbies kā vien var prastāk. Tu esi glups kā zirga deķis, un izturi. Ja dod kaut ko rakstīt, izliecies, ka rakstus vāji pieproti, velc ķeburus un murkšķi pie sevis kaut ko.
