Staļins un Hitlers vadīs tālākos notikumus pēc sava prāta. Tas visdrīzāk jau ir izplānots. Kā rīkoties Irbei? Vai sēdēt rokām klēpī un pasīvi gaidīt?
12.
Staļins un Hitlers vadīs tālākos notikumus pēc sava prāta. Tas visdrīzāk jau ir izplānots. Kā rīkoties Irbei? Vai sēdēt rokām klēpī un pasīvi gaidīt?
Laukos ir Klūdziņu radi – Kārļa brālis Ernests ar savu ģimeni. Varbūt doties projām no pilsētas un pārlaist šos juku laikus tur? Tas liekas loģiski. Krieviem nevar ticēt, Ulmanis noticēja, un kas no tā iznāca? Solījums viņam atļaut emigrēt uz ārzemēm izrādījās tikai triks. Jo vairāk Irbe par visu notikušo domā, jo smagāka kļūst sirds. Ir tikai baisas priekšnojautas. Irbei pilsētā nav neviena tāda cilvēka, kam šobrīd drīkstētu uzticēties un prasīt padomu. Virsnieku sievas, ar kurām Irbe tiekas, pašas ir neziņā par saviem vīriem. Arī par tiem nekas nav zināms. Valda nospiedošs un draudīgs klusums. Kas sagaidāms Latvijā?
Irbe domā un pati sev uzdod jautājumu uz kuru nav atbildes: kāpēc veselas divas nedēļas no Kārļa nav ne raksta gala, ne nomierinošas telegrammas? Tas nemaz neizskatās pēc viņas akurātā un ģimeni mīlošā vīra. Irbe nojauš, ka ar vīru ir noticis kas slikts. Viņa neuzdrīkstējās arī iet uz armijas štābu un vaicāt tur kaut ko par Kārli Klūdziņu, tā pievēršot sev lieku uzmanību. Tagad jābūt zemākam par zāli. Viņa ir bijušās brīvās Latvijas armijas virsnieka sieva, un visi Krievijai svešu armiju karavīri tagad tiek pieskaitīti ienaidniekiem. Tas gan tieši, gan netieši ticis ne vienreiz vien deklarēts. Arī vairākas virsnieku ģimenes jau esot arestētas un pazudušas nezināmā virzienā. Ja arī viņu meklēs, tad taču viņi nāks uz dzīvokli? Tas varbūt jau šonakt vai rītā! Ir jābrauc projām un jau tūliņ! Viņa nedrīkst pakļaut briesmām savu bērnu! Irbe izlemj nekavējoties doties projām, kamēr nav par vēlu! Domas auļo kā satracināti kumeļi- viena par otru baismīgāka. Viņa ir gandrīz panikā. Liekas, ka tūliņ var notikt kas nelabojams un ļauns. Irbe sāk drudžaini pakot divos nelielos čemodānos savas un dēla pašas nepieciešamākās lietas. Vēlāk, kad viss būs nomierinājies, viņa atbrauks un paņems pārējo vērtīgāko. Vilciens aiziet no rīta desmitos. Lai nerastos nekādas aizdomas par viņas ceļojumu, Irbe nolemj abus čemodānus aiznest uz staciju jau tūliņ, naktī. Dzelzceļa stacija ir nepilnu piecpadsmit minūšu gājienā. Kārlītis lai guļ mierīgs, viņa drīz būs atpakaļ un varbūt pati pirms brauciena nosnaudīsies. No rīta viņa ar bērnu izies kā pastaigā bez mantām, neviens no mājas iedzīvotājiem nedomās, ka viņi kaut kur aizbrauc. Bērns naktīs parasti nemostas, un Irbe pēc pusstundas būs jau atpakaļ.
Kā kāda zagle ar diviem čemodāniem pie rokas Irbe klusu izslīd pa dzīvokļa durvīm un dodas uz netālo staciju. Bagāžas glabātuvē nodevusi abus čemodānus un samaksājusi par uzglabāšanu, viņa mēro ceļu atpakaļ. Uztraukums ir atkāpies. Iela ir gandrīz tukša. Pāris reižu garām lēnā gaitā aizbrauc dažas smagās mašīnas. Pilsēta guļ. Pienākusi pie sava nama, Irbe ievēro uz ielas apstājušos tādu pašu mašīnu, kāda nesen pabrauca viņai garām. Pie sava dzīvokļa durvīm viņa atduras kā pret sienu: divi vīri garos ādas mēteļos un viens krievu armijas drēbēs neatlaidīgi zvana pie durvīm, tad sāk arī nepacietīgi klauvēt. Irbe ir pamanīta.
“Uz kurieni jūs, pilsonīt?” vaicā viens no civilajiem. “Jūs no Klūdziņu dzīvokļa?”
“Nē! Es no augšas! Es no nakts maiņas, no ceptuves,” Irbe runā pirmo, kas ienāk prātā, viņa nedrīkst sevi nodot. “Viņu tur nav mājā, vakar aizbrauca,” Irbe nosaka un kāpj pa kāpnēm augstāk. Līdz bēniņu stāvam vēl četras kāpnes. Sirds sit kā izbiedēts, saujā sagrābts putns.
“Svoloči! *” viens no viņiem nosaka. “Pošļi! *”
Uzkāpusi līdz pēdējam stāvam, Irbe pagrabina atslēgas, ja nu viņi klausās, lai notic, ka viņa slēdz augšstāva dzīvokļa durvis. Ieklausās skaņās. Pa kāpnēm uz leju noskan steidzīgi soļi. Liekas, ka nakts viesi aiziet. Pēc brīža ierūcas mašīna. Nogaidījusi dažas minūtes, Irbe trīcošām kājām kāpj lejā. Pie viņas dzīvokļa durvīm neviena nav. Piesardzības šinīs laikos nekad nav par daudz, tāpēc Irbe nokāpj līdz pirmajam stāvam, paskatās ārā. Iela ir tukša. Nu viņa uzdrīkstas ieiet savā dzīvoklī un atkrist gultā: krūtīs žņaudz, asaras sāk nevaldāmā straumē lauzties uz āru. Kas gan būtu noticis, ja viņa nebūtu aizgājusi savās nakts gaitās? Viņi taču bija ieradušies ne jau lai parunātos par dzīvi vai pastāstītu par viņas vīru. Viņi bija braukuši arestēt ne jau tikai Klūdziņus, bet droši vien ņemt ciet arī citus, kas neliekas jaunajai varai uzticami. Kā viss beigtos, ja viņa atgrieztos minūti agrāk? Tikai laimīga sagadīšanās viņus ir paglābusi. Nu viņa var uzelpot. Kārlītis ir pagriezies uz otriem sāniem un nospārdījis sedziņu. Mīļais bērns!
