11. Pat tāda drīzu kara draudu pazīme kā baltvācu aizceļošana uz savu fāterlandi nesatrauc jaunietes, ar kurām Guste kopā mācās. Lai brauc vien projām uz neatgriešanos!
11.
Pat tāda drīzu kara draudu pazīme kā baltvācu aizceļošana uz savu fāterlandi nesatrauc jaunietes, ar kurām Guste kopā mācās. Lai brauc vien projām uz neatgriešanos! Paliks vairāk vietas latviešiem, samazināsies bezdarbs. Jaunās meitenes interesē citas dzīves norises, pirmkārt, mājturības kursu noslēgums un priekšā stāvošā zināšanu pārbaude, un tad iespējas iegūtās zināšanas likt lietā. Guste beidzot arī saprot, ka viņas kvēlā mīla uz skolotāju Straumi ir tikai vēja zieds, kas nekad nenesīs augļus. Straumem ir sieva, dēls un, vispār, viņš vairs neliekas Gustei tik ideāls kā sākumā. Kulinārijas mācības ir beigušās, un Straume ir no Gustes acīm projām.
“Kas no acīm prom, tas no sirds laukā,” Guste domās atvadās no savas romantiskās un īslaicīgās mīlestības un noglabā to uz visiem laikiem vistālākajā sirds stūrī. Lai viņš vāra putru savai sievai un ievēro savā ķēķī visas gudrības! Tādi gudrīši nav domāti viņai! Viņas izredzētais būs citāds! Kāds viņš būs, to Guste vēl nezina. No pirmā acu uzmetiena daudzi liekas labi, taču izvēlēties kādu puisi jau tagad Guste netaisās. Arī viņu neviens neievēro, pat neparausta aiz matiem un neķircina, it kā viņas nemaz nebūtu. Nekāda skaistule arī viņa nav: rudi mati, paliels deguns, apaļīga seja un plānas lūpas, pilnīgs augums. Kad viņa par saviem sievietes dotumiem runā ar Mariju, viņa tikai nosaka: “Tu esi īsta saimniece, kā no māliem izmīcīta, tādas savās mājās kalnus gāž, jo zemniekam un īstam mājas saimniekam vajadzīgs arī spēks.” Lai arī kā nebūtu, viņai vēl ir tikai septiņpadsmit, un arī vecāki ar skaistu ciparblati nevarēja lepoties. Gustei ir tikai viena fotogrāfija, kurā ir tēvs un māte savā kāzu dienā. Visdrīzāk viņa atsitusies tēvā, kas arī bijis rudmatis, liela auguma vīrs. Priekšā visa dzīve, kas sola tik daudz, un Guste ir gatava, uzraujot piedurknes, mesties savā saimniecībā. Viņa ir iemācījusies tik daudz gudrību, kas prasīt prasās tikt pārbaudītas praktiskajā dzīvē. Kad viņa kļūs pilngadīga, tad būs noteicēja arī par Ozoliem un savu dzīvi, ko viņa gan netaisās izniekot.
* * *
Irbei jau kuro reizi šinī naktī rokas ar šuvekli nolaižas klēpī. Domas ir smagas. Pusnakts ir pāri. Šonakt viņa rokdarbu strādā tikai tāpēc, ka miegs ir pazudis un domas, kas jaucas galvā, tā liekas vieglāk vadāmas. Lielās pārmaiņas pilsētā rada nopietnas bažas. Krievu iekarotāji liekas ieradušies uz palikšanu un apgriezuši ierasto, stabilo dzīvi kājām gaisā. Apkārt klīst dažādas runas, pat vispretrunīgākās. Avīzēs gan raksta, ka Latvijas neatkarībai briesmas nedraud, ka krievi ienākuši tikai drošības sargāšanas nolūkā, ka draudzīgā Krievija aizsargās Latviju pret vācu iebrukumu, tomēr reālā dzīve liecina, ka boļševiku aģitācijai nevar ticēt: pazūd policisti, aizsargi, tautā populārie politiķi. Jo dienas kļūst skaidrāks, ka karš ar Vāciju ir jau tuvākā laika jautājums.
Guļamistabā mierīgi savā gultiņā guļ mazais dēliņš. Viņš vienmēr no vakara guļ bez grozīšanās un droši vien sapņo savus saldos bērna sapņus. Arī šonakt Irbe, pie gultiņas piegājusi, vēro savu bērnu: Kārlīša sejiņā atspoguļojas paļāvība un miers. Viņš – Klūdziņu – dēls līdz šim audzis vecāku mīlestībā un gādībā kā Dieva ausī, tāpēc ir tik mierīgs un laimīgs gan dienā rotaļājoties, gan naktīs sapņu valstībā. Kā būs tālāk? Kas notiks ar viņu ģimeni? Kad lielais Kārlis pārnāks? Vai varbūt viņi to vairs neredzēs nekad? Jaunā sarkanā vara, visdrīzāk, nežēlos Latvijas armijas virsniekus, kas no virsdienesta tika ieskaitīti it kā pēc pašu vēlēšanās Sarkanajā armijā. Augstākie virsnieki tiks nosūtīti uz Maskavu uz kursiem. Taču īstas ticības par to Irbei nebija. Viss notika tik pēkšņi. Vīrs neko tādu iepriekš nestāstīja. Pēdējos mēnešus notika vasaras mācību nometne un viņi satikās reti. Kārlis bija mazrunīgāks nekā parasti, taču likās mierīgs, sievu ne par ko draudošu nebrīdināja, un tad šis pēdējais paziņojums: kursi! Karavīrus atvaļināja un virsniekus sūtīja uz kursiem Maskavā. Kādi kursi? Vai jaunā vara uzticēs Latvijas armijas virsniekiem komandēt krievu zaldātus? Jāšaubās gan! Visdrīzāk kursi ir tikai māns, lai novērstu uzmanību no patiesības. Viņus vienkārši ar ieganstu par kursiem aizsūtīja tālāk no Latvijas, un varbūt uz neatgriešanos.
