Mazpulcēnu nozīmīte – zaļa āboliņa četrlapīte drīz vien grezno arī Gustes krūtežu un viņa uzņemas savas saistības: zemes Ozolos ir pietiekoši, un tās vagas, ko sāk kopt Guste, taču arī dod ražu.
Mazpulcēnu nozīmīte – zaļa āboliņa četrlapīte drīz vien grezno arī Gustes krūtežu un viņa uzņemas savas saistības: zemes Ozolos ir pietiekoši, un tās vagas, ko sāk kopt Guste, taču arī dod ražu. Viņai ir jāizceļas mazpulcēnu vidū ar izaudzēto, un Guste cenšas. Mazo pupiņu pirmā raža padodas itin branga, un peļņa tagad pieder pašai. Nu viņa ir vēl iedomīgāka nekā līdz šim: neviens prastais lauķis lai nenāk par tuvu! Savu dzīvi viņa domās redz tālu uz priekšu, un viss rādās tikai gaišās krāsās. Kaucmindē viņa piedzīvo arī savu pirmo mīlestību, pirmās lielās jūtas, kas gan sajūsmina, gan skumdina: mīlestības objekts nav vis nekāds zēns- zaļknābītis, kā gadās citām meitenēm, bet skolotājs Straume, kas pasniedz ēdienu gatavošanas, jeb kulinārijas mākslu. Tas, ka vīrietis māca ar ēšanu saistītās gudrības, jau pats par sevi ir kas nedzirdēts, jo parasti par ēdieniem un galdu rotāšanu runā tikai sievietes. Arī Kaucmindē citās grupās šo priekšmetu pasniedz sievietes, taču tieši vīrieša – pavāra māksla ir apbrīnas vērta. Guste acis nenolaiž no sava elka: katra viņa kustība un žests liekas kas īpašs. Sapņainām acīm viņa skatās uz skolotāju un šo priekšmetu mācās kā vēl nekad nav mācījusies. Centīga, akurāta un gudra viņa grib būt, lai arī Straumes kungs viņu pamanītu un uzlielītu. Taču tas neizdodas. Skolotājs meitenei nepiegriež ne mazāko vērību. Meitenēm par savu iemīlēšanos viņa ar gudru ziņu neko nestāsta, savus mazos noslēpumus Guste prot glabāt visdziļākajos dvēseles stūrīšos, baidīdamās no biedru apcelšanās un izsmiekla. Stāstīt, ka viņai patīk skolotājs Straume, viņa netaisās nevienam, pat ne Marijai, kad tā izvaicā par dzīvi kursos un brīvā laika pavadīšanu pēc nodarbībām. Var tik daudz ko stāstīt un palielīties, un pēc Gustes stāstītā vienmēr iznāk, ka viņa tur – skolā ir vai pati vislabākā un gudrākā. Marija notic arī. Tāpēc jau viņa un Ansis pūlas, lai audžu meita varētu dzīvē daudz ko sasniegt. Tā būs arī laba piemiņa Lotei, kas neparedzēja sava bērna dzīves ceļu. Bet varbūt viņa no Aizsaules dārza redz savu bērnu un dzird viņu dungojam Kaucmindes audzēkņu himnu: “Tās balsis, tās balsis, tās nepaužu es, tās atskan no cīruļu zvaniem, tās birztalas atšalc, tās mežmalas nes, tās līgo no mazajiem ganiem…”
Guste ir tik laimīga, cik laimīga vien var būt pirmo reizi mūžā iemīlējusies meitene savas sievietes dzīves rītā, kad neliekas ievērības cienīgi politiskie notikumi, kas jūtami daudzu apkārtējo ļaužu runās. Viņas pasaulē kara tuvošanās Latvijai nav jūtama. Lielā Krievija karo Somijā, un tas ir tik tālu. Politika mājās interesē tikai Ansi. Viņa domu un sarunu biedri lauku sētās cieši tic Ulmaņa solījumiem, ka Latvija paliks vienmēr neatkarīga valsts – tātad uztraukumam par karu Latvijas teritorijā nav pamata.
