Divu dzimtu dzīvesstāsts. 1. Šodien baltās baznīcas zvana skaņas apkārtējiem vēsta par visos laikos varenās ciema sievas Augustes Ozolas aiziešanu mūžībā. Par viņu runāts un spriests pārpārēm gan tuvākajā, gan tālākajā apkārtnē.
Divu dzimtu dzīvesstāsts
1.
Šodien baltās baznīcas zvana skaņas apkārtējiem vēsta par visos laikos varenās ciema sievas Augustes Ozolas aiziešanu mūžībā. Par viņu runāts un spriests pārpārēm gan tuvākajā, gan tālākajā apkārtnē. Daudzkārt raibāka par dzeņa vēderu vai pupas ziedu bijusi Gustes dzīve, kas ritējusi tepat ciema ļaužu acu priekšā. Viņu pavada cieminieki un mūžīgie ziņkārīgie, kas neizlaiž nevienas svarīgākas bēres. Guste beidzot to visu uzņem ar auksto miroņa vienaldzību: nu rokas ir saliktas mūžīgajā mierā, acu vāki aizvērti, un viņu vairs neskar apkārtējo attieksme.
Aizgājēju izvada viņas jaunības un brieduma gadu līdziniece, kultūras darbiniece. Viņa ir pieredzējusi izvadītāja. Uzklausījusi piederīgo vēlmes, viņa tikai nepieciešamības gadījumā atkāpjas no bēru scenārija: blociņā ir pierakstīti visu piederīgo vārdi, kuri sēro par aizgājēju, galvenie mirušā biogrāfiskie dati un muzikālie iestarpinājumi. Par Gustes dzīvi viņa nesaka nevienu kritisku vārdu, kā to gribētos šodien beidzot dzirdēt vienam otram no klātesošajiem. Atvadu runā ir iepīti Gustes dzīves laikā viņai tik mīļo dziesmu vārdi, vadot klausītājus gan pa to ceļu, kas gar ciemiem slīd, kur dārzos rozes zied, gan pieminot viņas jaunības zilo lakatiņu un mīlas viskrāšņāko ziedu. Tiek pieminēts tas, kā Guste, pārvarot dzīves grūtības, izaudzinājusi dēlu un mazdēlu, bet neviens vairs neuzzinās, kurp upe aiznesusi tos dažus skaistos, straumē mestos ziedus, veltītus viņas iemīļotajam. Gustes tuvinieki, kas stāv zārka galvgalī, ir tikai divi: dēls Arviss un mazdēls Balvis. Vienam – gadi četrdesmit, otrs – pusaudzis, gadus divpadsmit vecs. Abi saģērbušies kā jau tas bērēs pienākas – melnos uzvalkos, baltos kreklos, šlipsēm priekšā. Arviss apfrizējis savu garo bārdu, kas vēl vakar sniegusies vai līdz pakaklei un likusi viņam izskatīties krietni vecākam nekā patiesībā. Ziņkārīgās kapu sievas pamana katru sīkumu un, skaļi sačukstoties, pat šinī svētajā vietākapličā pauž savu attieksmi pret citkārt tik nenozīmīgām lietām, bet cilvēkiem jau muti neaizbāzt. Pavadītāju pulkā ir dažādi cilvēki. Daudziem Guste ir bijusi vajadzīgais cilvēks, kaimiņiene, un daudziem vienkārši labi pazīstamā, apsviedīgā Guste. Vietējā sabiedrība vairākos puslokos apstājusi Gustes mūža māju. Katrs klusējot var domāt, ko vēlas, vai nedomāt neko. Bijušo par nebijušu vairs nevar padarīt. Dzīvei nav melnraksta, un reti cilvēki mācās no otra kļūdām, lai nepieļautu savējās.
Pirms daudziem gadiem Ozolu pagalmā rosījās arī Gustes vedekla Alīna. Tad pēkšņi kaimiņi kādu dienu atklāja, ka viņas vairs tur nav. Vispirms tikusi Ozolu pagalmā manīta policijas mašīna, bet otrā dienā Alīnu vairs neviens netika redzējis. Taisni kā akā iekritusi! Vai pati pametusi māju vai arī padzīta? To neviens skaidri nezina līdz pat šai dienai. Ozolos ir bijis daudz dažādu noslēpumu. Pār mājas slieksni pēdējā laikā svešie aicināti reti, un vai tad Ozoli vien tādi, ka par tur redzēto vai tikai dzirdēto varēja patenkot, no oda izpūšot arī ziloni? Kad ļaudis par Alīnas pazušanu Ozolu saimniecei vaicāja, kur tad vedekla, Guste tikai ciešāk saknieca savas plānās lūpas un īsi noteica: “Nogriezts ir nogriezts!” Un atmeta ar roku, tā likdama noprast, ka saruna ir izbeigta. Kaimiņiem mēles gan niezēja, gaidot īsto brīdi, kad rastos iespēja pasaulei izkladzināt pikantus notikumus kaimiņos, bet tādi, kas būtu ievērības cienīgi, netika dzirdēti. Tenkām nekādi dižie iemesli arī neradās. Ja nu kāds sīkums: neizravētu kartupeļu vaga, aizlijis siena vāls vai no aploka izlauzusies govis. Kam negadās? Arī Alīna savā laikā bija mācīta, ko var un par ko nedrīkst runāt un ko no mājas dzīves laukā iznest. Vismazāk viņa pati bija runājusi par savu ģimenes dzīvi. Ciemā tāda draudzene, kam uzticēt savas sirdslietas un padalīties jaunās sievas un ģimenes dzīves pieredzē, nebija atrasta. Ļaudis varēja tikai prātot, kāpēc viņa atstāja dēlu vīra un vecāsmātes audzināšanā. Par ko viņai liktenis piesprieda tādu sodu? Kāpēc inteliģenta sieviete pēkšņi bija kļuvusi padevīga kā plastilīns vai spītīga kā ēzelis un aizgājusi projām? Iemeslam bija jābūt visai nopietnam, ja ne vīrs te ko spēja labot, ne dēlēns māti atturēt. Cieminieki to skaidri tā arī neuzzināja, lai kā spicēja ausis. Turpmāk pa Ozolu pagalmu staigāja tikai trīs – Guste ar dēlu un mazdēlu.
