Lasīju pēdējo dienu jaunākos, dramatiskākos notikumus mūsu valstī. Tajos nebija iesaistīti visas valsts iedzīvotāji, ne valdība, ne politika. Nē, šoreiz tālu no tā visa.
Lasīju pēdējo dienu jaunākos, dramatiskākos notikumus mūsu valstī. Tajos nebija iesaistīti visas valsts iedzīvotāji, ne valdība, ne politika. Nē, šoreiz tālu no tā visa. Šoreiz sāpīgākās ziņas ir par to, kā sadzīvo divi cilvēki. Nav tik svarīgi, kurā Latvijas pilsētā vai nelielā nomalē notiek nebūšanas. Daudz svarīgāk ir, kā cilvēki risina nesaskaņas. Cik liels var būt aizvainojums vai sāpes, lai otru nogalinātu un vēlāk atzītos, ka tas darīts greizsirdības dēļ. Cik lielam jābūt izmisumam, lai nogalinātu pāridarītāju un vēlāk arī sevi.
Pirms dažām dienām agri no rīta galvaspilsētā kāds vīrietis ar desmit naža dūrieniem nogalinājis sievieti, kas tikko bija iznākusi no bērnudārza. Sieviete uz bērnudārzu bija aizvedusi savu mazo meitiņu. Vēlāk izrādījās, ka vīrietis bija sievietes civilvīrs un uz šādu soli viņu pamudinājusi greizsirdība. Savukārt citā Latvijas vietā tajā pašā dienā kāds vīrietis ar medību bisi nogalināja sievu un pēc slepkavības nošāvās arī pats. Neviens tā arī neuzzinās patiesību, kādēļ cilvēkiem bija jāsper šāds solis. Ko viņi runāja un kā jutās pirms nozieguma? Vai tas bija ilgi plānots, vai sāpju un akla naida uzplūdā veikts akts? Vai sabiedrībai būtu jāzina visas nianses, kas ir starp laulātajiem, starp cilvēkiem, kas iemīlējušies? Ja arī zinās nianses, vai sapratīs? Vai tikai nosodīs?
Starp mums visiem ir noklusētas lietas. Šķiet, ka cilvēks otram nekad līdz galam nepateiks par sevi visu. Sīkumus, domu nianses, mirkļus, kas pazib prātā, par ko klusībā sapņojam. Nepateiksim līdz galam, kā jūtamies, kas nomāc, kas līdz sirds dziļumiem ir laimīgi saviļņojis. Tomēr šie sīkumi veido mūs katru īpašu. Šie sīkumi veido mūsu pasaules uztveri. Ja katru varētu lasīt kā atvērtu grāmatu, kur paliktu pārsteigumi? Gan patīkamie, gan sāpīgie, ko cits citam sagādājam. Ja mēs spētu redzēt otra domas, vai nebūtu jānobīstas un jāmeklē nomaļa vieta, kur dzīvot tikai vienam? Bet reizēm arī pats sev vari būt lielākais pāridarītājs.
Ja mēs zinātu, ko sagādās otrs cilvēks un ko mēs paši darīsim ekstremālās situācijās, tad pasaulē nebūtu nekā. Ne laulību, ne vēlēšanās iemīlēties un ļauties kaislībām, nedzimtu bērni, neveidotos jaunas draudzības un interesantas attiecības. Cilvēki neceltu mājas un neveidotu firmas. Mēs ļaujamies sapņiem un cerībām, ka ļaunais nepiemeklēs, ka mums nebūs jāpiedzīvo dramatiski notikumi. Vilšanās. Nabadzība. Slimības. Greizsirdība. Pamestība. Pat nāves apziņu mēs esam aizstūmuši tālu, tālu prom no savām domām. Mēs varam dzīvot un priecāties par katru dienu tikai tādēļ, ka mēs ceram – aiz nākamā stūra mūs tomēr sagaidīs nevis greizsirdības vai naida mocīts cilvēks, bet gan jauks pārsteigums.
