Alūksniete Marta Rozenberga 23.septembrī nosvinēja 87 gadu jubileju. Par zālēm pret dzīves grūtībām Marta uzskata vienkāršu darbu. Darbs arī palīdz uzturēt možu garu.
Marta piedzimusi 1925.gadā Alsviķu pagasta “Kušķos”. “Esmu dzimusi tā saucamajā rokpeļņā. Tētis braukāja uz Rīgu krāsošanas darbos, bet mamma kalpoja saimniekiem, un tā nu mēs dzīvojām pie saimnieka uz korteļa,” viņa stāsta. Bērnībā ir iets ganos un tur arī iemīlēts vienkāršs darbs.
Strādā mežā un
dzīvo siena šķūnī
Kara laikā arī bijis jāstrādā. Marta nav izjutusi smagas kara sekas, bet bēgļu gaitās gan bijis jādodas. “Mēs sakrāmējām visu vezumā. Piesējām savu gotiņu un aizdevāmies. Kad atgriezāmies, viss bija saglabājies. Mamma tikai nepazina tēti, kad viņš atnāca no kara, jo viņš bija tik izkāmējis! Viņi esot ēduši maizīti ar zāģskaidām. Arī mēs tēti nepazinām,” viņa saka. Martas mamma tēti barojusi mazām porcijām, lai arī viņš gribējis vairāk, jo pēc tādas izkāmēšanas cilvēks bija jāpiebaro ļoti lēni. Tētis aizgājis mūžībā, kad Martai bija astoņi gadi.
Divi vecākie brāļi un māsa aizgājuši strādāt citur, bet Marta palikusi mājās ar mammu. Abas strādājušas mežā un dzīvojušas siena šķūnī. Laika gaitā tika uzbūvēta arī istaba un kūts. “Kad mamma gāja strādāt pie saimniekiem, tad es pieskatīju mājās govis, bet citreiz mēs mainījāmies, un tā mums sanāca pelnīt iztikai,” viņa stāsta.
Ziemā uz skolu iet vilnas zeķēs
Marta mācījusies Strautiņu pamatskolā, kaut arī dzīvojusi Zeltiņu pagastā. “Strautiņu pamatskola man sanāca tuvāk nekā Zeltiņu. Līdz skolai Strautiņos bija jādodas pieci kilometri, bet Zeltiņos – septiņi. Pa vasarām gāju ganos, lai pelnītu naudu. Ja bērns gāja sava pagasta skolā, tad mācību grāmatas bija par brīvu, bet, ja gāja cita pagasta skolā, tad bija jāmaksā. Taču Strautiņu pamatskolā bija ļoti atsaucīgs direktors, un man kā mazturīgajai viņš deva grāmatas par brīvu,” atceras Marta. Viņa ieguvusi sešu klašu izglītību un ļoti labi atceras, kā ziemas laikā uz skolu iets vilnas zeķēs, kuras mamma esot adījusi, jo Martai nav bijis apavu. Kad Martai bija 18 gadu, viņa izgājusi iesvēti luterāņu baznīcā. “Man bija gara, balta kleita, un vēl aizvien atceros, ka mācītāja uzvārds bija Grāvītis,” stāsta Marta.
Neskumst,
bet attīsta sevi
Pēc skolas beigām Marta sākusi strādāt Strautiņu pastā, kur apgūts telefonistes amats. Marta atceras daudzās tapiņas, kuras bija jāsavieno, jāatvieno, jāpārvieto. “Pakāpeniski mani sāka sūtīt arī uz citām vietām pildīt telefonistes pienākumus, jo biju sasniegusi ļoti daudz šajā jomā,” viņa atceras.
Marta atminas 1949.gada marta izvešanas, taču viņa nav izjutusi bailes, jo tas viss noticis līdztekus ikdienas dzīvei. “Gāju uz darbu un redzēju sapulcējušos cilvēkus, raudāšanu. Pajautāju, kas notiek, un pagasta priekšniece man pastāstīja. Tāds skats man ir iespiedies atmiņā,” viņa stāsta.
Palicējiem dzīve esot turpinājusi ritēt savu ierasto gaitu. Pēc kāda laika Strautiņos Marta iepazinusies ar savu vīru. Kopā nodzīvoti daudzi gadi, taču, kad Marta palikusi viena, viņa neskuma, bet sāka attīstīt sevi. “Es atgriezos Zeltiņos un sāku iet pašdarbības pulciņos,” stāsta Marta. Viņa dziedāja, dejoja un spēlēja teātrī. Ar kori esot pat būts uz vairākiem Dziesmu svētkiem. “Biju arī tad, kad Dziesmu svētkiem bija 100 gadi, tās bija īpašas izjūtas!”
Marta, klausoties radio, vienmēr dungo līdzi. Viņa gan nevarot nosaukt konkrētu dziesmu, kura patiktu, bet “Latvijas Radio 2” esot tāds dungošanas palīgs.
Mūsdienu bērni
tiek izlutināti
“Optimismu smeļos darbā, jo ir bijuši visādi dzīves pārbaudījumi,” saka Marta. “Mani bijušie klasesbiedri tika iesaukti armijā, un tikai retais arī atgriezās,” viņa stāsta. Tādas atmiņas ir skarbas, un dažādas grūtības varējušas viņu salauzt, taču Marta turējusies pretī visiem dzīves vējiem, ar vienkāršību pieņemot katru dzīves notikumu.
Marta uzskata, ka mūsdienu bērni tiek izlutināti, jo bieži vien tiek atturēti no darba, kurš viņai palīdzējis tikt pāri daudzām grūtām dzīves situācijām. “Kad es gāju skolā, mēs kļuvām klusi pat tad, kad dzirdējām skolotāju nākam gaitenī. Tagad bērni lec un skrien, gandrīz gāžot skolotāju no kājām. Mūs audzināja pie darba, sūtīja ravēt, taču tagad bērnus no tā ir atradinājuši, un tāpēc jau nav brīnums, ka daudzi nevēlas strādāt,” teic Marta. Viņa saka, ka jaunieši var palīdzēt ar savu darbu savai tautai un tieši darbs ir tas, kas neļauj ieslīgt grūtsirdībā.
