Tu manī uguni ar pilnu krūzi lēji, Es aizdegos un uzliesmoju spēji. No manām liesmām kastaņkokā krita Un gaisā brīnumsveces dzirksteļoja. Viss pazuda – mēs divi vien, un mūsu sirdis vienu takti sita.
Tu manī uguni ar pilnu krūzi lēji,
Es aizdegos un uzliesmoju spēji.
No manām liesmām kastaņkokā
krita
Un gaisā brīnumsveces
dzirksteļoja.
Viss pazuda – mēs divi vien,
un mūsu sirdis vienu takti sita.
Es liegā valsī dienas izdejoju,
un domas citu nakti nemeklēja.
Starp tūkstoš citām balsīm tevi
sadzirdēju,
Starp tūkstoš stāviem tavējais bij”
viens,
Es lidoju tev pretī saules pilna
Kā lapa, kura tikai vēju zina.
Mēs abi sapņu jūrā iebridām
un ilgi tajā ienirām.
Tad nāca bēgums, izmeta mūs
krastā,
un laimes oļi spēji sašķīda,
Mēs nepratām to kopā salīmēt
Vai citu jūru uzzīmēt.
Kā bērni stāvējām mēs malā,
Bet sirdis drebēja kā salā.
No apdegumiem vātis sāpēja,
Vien dzīve visu atkal ārstēja.
Iet gadi tā kā zirgi strauji,
un kastaņkokos tāpat sveces līs.
Tik man vēl esot dzīves vidū,
Pa reizei gribas gunī roku likt.
Ne tikai roku, arī sirdi,
un teikt: vai tu vēl mani dzirdi?
Kad abi jūnijkvēlā taktī
Aizdejojām dziļā naktī.
Jau atkal gaisā smaržo vēji.
Es mēdzu aizdegties kā toreiz
spēji,
Tik tās ir citas ugunis un citas
liesmas,
kas nededzina vairs, bet tikai silda.
