Esmu māmiņa trīsgadniekam, kurš apmeklē Alūksnes bērnudārzu “Pienenīte” – par šo iestādi varu teikt vislabākos vārdus. Uzskatu, ka kopējā maksa par bērnudārzu – arī 5 latu obligātais maksājums mēnesī – nav daudz, ja to salīdzina ar summu, kādu vecākiem būtu jātērē, algojot aukli.
Uzslavējams ir pašvaldības veikums, piesaistot Eiropas fondu līdzekļus bērnudārzu renovācijai un gādājot par citiem ieguldījumiem, tomēr – šoreiz visvairāk sāp attieksme. Es neprasu atmaksāt gada laikā maksātos 5 latus– tos esmu ieguldījusi, lai mans bērns saņemtu kvalitatīvāku pakalpojumu, bet nedrīkst atsevišķi deputāti deklarēt, ka no vecāku puses ir bezkaunīgi prasīt atmaksu un celt ažiotāžu. Manuprāt, vecāki turpinātu maksāt 5 latus mēnesī, ja pašvaldībā nebūtu saņemta Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas vēstule ar norādījumu atcelt šo domes lēmumu. Tas viesa šaubas par nelikumībām, bet no pašvaldības puses jau laikus pietrūka cilvēcīga skaidrojuma. Ja tas būtu bijis, situācija tā neizvērstos, turklāt arī atbildība netiek prasīta.
Tagad, piemēram, pašvaldības budžetā lieli līdzekļi tiek tērēti sociālajiem pabalstiem, turklāt tam līdz gada beigām vajag papildus līdzekļus, ko arī atradīs. Gribētos, lai būtu līdzvērtīgāka attieksme pret visām nozarēm, nevis tiem, kas paši cīnās par visu, uzkrautu vēl lielāku nastu, jo – pavilks taču! Valsts atņem pašvaldībai, pašvaldība – savām iestādēm, bet pēdējais punkts ķēdē ir vienkāršie iedzīvotāji, šajā gadījumā vecāki. Un tieši tas visvairāk sāp, sākot ar valsts politikas nicinošo attieksmi pret jaunajām ģimenēm un beidzot ar deputātu ķengām, saucot vecākus par bezkaunīgiem. Bet – demogrāfiskā situācija liecina: pēc pieciem, desmit gadiem deputātiem Alūksnes novadā būs daudz vieglāk strādāt, jo nebūs jālauza galvas par 5 latiem un bērnudārziem…
