Pēdējā laikā tik daudzkārt dzirdētam apgalvojumam gribas oponēt. Mēs šajā kontinentā vienmēr esam bijuši.
Pēdējā laikā tik daudzkārt dzirdētam apgalvojumam gribas oponēt. Mēs šajā kontinentā vienmēr esam bijuši. Neviens mūs no tā nav izcēlis. Te varētu būt runa par kārtējo savienību, kurā Latvija labprātīgi ir iestājusies. Tas nekas, ka brīvībā esam bijuši tikai nieka desmit gadus. Acīmredzot mēs, latvieši, bez vagara nevaram iztikt. Jā, mēs esam maza valsts. Bet ir taču vēl mazākas par mūsējo un… brīvas.
Šķiet, ka 50 gadu ilgs jūgs padomijā mums nav devis nekādu mācību. Vai tiešām mēs esam tik izslāpuši pēc noteiktiem standartiem, ko diktē svešzemnieki? Nav nemaz tik sen, kad visu rāmjos ielika “gosstandart”, tagad būs Eiropas standarts. Vai latviešu zemnieki paši vairs nemāk ne art, ne sēt, ne labību kult, ne maizi cept, ne pienu slaukt? Prot – un kā vēl!
Diemžēl pēc atbrīvošanās no PSRS valgiem daudz ko sagrāvām paši – aizlaidām postā laukus un daudz uzceltu un pusceltu ēku, iznīcinājām vietējās ražotnes, “prihvatizējām” pat to, kas veiksmīgi var funkcionēt tikai valsts paspārnē. Pamazām mirst sabiedriskais transports. Uzskaitīt varētu vēl un vēl. Nemaz nerunāsim par daudzām sociālajām problēmām.
Varbūt šī bezcerība svaru kausu nosvēra par labu ES. Mēs sapņojam, ka nu tik varēsim pumpēt ES naudu kā naftu no urbuma. Bet, ja kopējai bļodai pievienojas vēl desmit izsalkušas mutes, nekas labs nav gaidāms. Domāju, ka jebkurā situācijā paļauties vajadzētu tikai un vienīgi pašiem uz sevi.
ES dalībvalstis nebūt nav priecīgas par jaunpienācējiem. 1.maijā Darba un Eiropas dienas svinības mēs, Latvijas tūristu grupa, vērojām Berlīnē, pirms tam pāris stundas ciemojoties Varšavā. Gaisotne bija kā karā pirms uzlidojuma. Varšavā, ar finiera plāksnēm aizsedzot ēku pirmā stāva skatlogus, gatavojās aizsardzībai pret antiglobālistiem. Ielās uzkrītoši daudz patrulēja bruņota policija. Jājautā: kur šie eiroskeptiķi bija pērn, kad Polija teica savu “jā” Eiropas Savienībai?
Laimes pilnus smaidus neredzējām arī Berlīnē, kaut gan svinības par godu desmit valstu pievienošanai ES tur bija iespaidīgas. Toties pārliecinājāmies, ka latviešiem vēl daudz putras jāizstrebj un milzums daudz darba jāpadara, lai dzīvotu tā, kā pašlaik dzīvo Vācijā. Mūsu vietā to nedarīs ne vācieši, ne angļi, ne franči, ne citu ES valstu pilsoņi. Tikai mēs paši.
Apbrīnas vērta ir Polija. Te dzīvo strādīga tauta. Lauki un augļu dārzi zied un zeļ. Neviļus uzplaiksnī atmiņas – arī Latvijā reiz viļnojās labības lauki un ganībās zāli plūca lieli ganāmpulki. Kur tas viss zudis? Vai bija vērts likvidēt, lai tagad ar svešu naudu kabatā kārpītos uz zaļa zara cerībā, ka izdosies?
