Nesen noskatījos vienu no aizkustinošākajām filmām, kādu pēdējā laikā esmu redzējusi – “Sagrautā”. Tā lika padomāt par sabiedrības attieksmi pret dzeršanu, kā tā ietekmē cilvēkus, kuri izlēmuši atteikties no alkohola, un kā šī izvēle ietekmē visu viņu dzīvi. Tā man lika padomāt, vai nav pienācis laiks mums iemācīties pārstāt uzskatīt alkohola lietošanu par pilnīgi pašsaprotamu. Man ļoti garšo alus un es nemēdzu no tā atteikties, bet tad, kad biju atteikusies no alkohola uz kādu laiku, sapratu, ka sabiedrības spiediens ir lielāks, nekā es agrāk iedomājos. Kādā jubilejā man teica: “Iedzer šo glāzi, tā tu parādīsi cieņu jubilāram! Nu šoreiz vismaz vari atteikties no nedzeršanas?” Reiz kāzās līgavainim, kurš vispār nelieto alkoholu, vienā no tipiskajām kāzu atrakcijām muzejā lika izdzert glāzīti kāda daudzgrādīga dzēriena. Viņš atteicās, bet atrakcijas vadītāja turpināja uzstāt, līdz pēc vairākiem atteikumiem tomēr beidzot saprata, ka spiest nevajadzētu. Savukārt kādā ballītē, kurā iedzēru, bet ne daudz, man teica, ka jādzer noteikti vēl, jo es atpalieku no citiem un nebūšu ar pārējiem uz viļņa.
Ir diezgan dīvaini, ka mūsu sabiedrībā ir jājūtas neērti, ja izvēlies nedzert. Protams, ir arī saprotoši cilvēki, kuri nekad nejautā, kāpēc kāds dzer vai nedzer. Sabiedrībai būtu vienkārši jāiemācās netincināt cilvēkus, jo nedzeršanai var būt daudz iemeslu – veselība, reliģiskie apsvērumi, tieši konkrētā alkoholiskā dzēriena negaršošana un, jā, arī alkoholisms. Ja cilvēks gribēs, viņš pats pastāstīs, kāpēc šoreiz vai vispār nedzer. Nevienam nebūtu tiesību tincināt – kāpēc tu nedzer? Cik reizes esmu dzirdējusi, kā cilvēki atsakās iedzert, uzreiz piebilstot: es nevaru, es šobrīd dzeru zāles. Bet nevienam nav jājūtas vainīgam par to, ka viņš nedzer, turklāt tādēļ pārējiem nebūtu tiesību uzzināt viņa veselības stāvokli. Atstāsim alkohola dzeršanu katra paša ziņā, un, ja uz mūsu piedāvājumu cilvēks atteiks, tad nu iemācīsimies reiz par visām reizēm nespiest viņam to darīt! Var jau teikt – ja negribēs, tad jau nedzers. Protams, ka nedzers, bet jutīsies neērti, ja viņam par savu nedzeršanu būs gluži vai jāaizstāvas un jāskaidrojas.
Šonedēļ portālā “draugiem.lv” redzēju video, kurā kāds alūksnietis uzfilmējis kādas būvniecības firmas darbinieku streipuļojam pa ietvi. Visi uzreiz sāka spriest par ceļu taisnumu un šī darbinieka darba spējām. Iespējams, esmu naiva, bet es skatījos un domāju – varbūt cilvēkam vienkārši bija slikti? Un, pat ja viņš bija iereibis, kurš mums devis tiesības par to smieties? Viņš vienkārši gāja un nevienam netraucēja. Bet mēs tā vietā tikai smejamies, jau atkal padarot alkoholu par tādu kā joku, kā tautas folkloru, kas attiecas tikai uz dažiem neapdomīgiem cilvēkiem, bet ne jau uz mums, visu sabiedrību, kopumā. ◆
