Pirms pieciem gadiem Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzejā varēja aplūkot Rūdolfa Vētras gleznas, bet ar viņa dzeju var iepazīties 1991. gada kopkrājumā “Mūža acis”. Šogad māksliniekam, dzejniekam un novadniekam aprit 90 gadi.
Pirms pieciem gadiem Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzejā varēja aplūkot Rūdolfa Vētras gleznas, bet ar viņa dzeju var iepazīties 1991. gada kopkrājumā “Mūža acis”. Šogad māksliniekam, dzejniekam un novadniekam aprit 90 gadi.
“Es arī biju jauns, cerību spārnots- sapņoju mācīties, apgūt vēl nezināmo, dzīvei vajadzīgo. Man, pusgraudnieka dēlam, pusaudža gados bija pienākums palīdzēt vecākiem lauku darbos ar nepilnīgi apgūto pamatskolu, un, kad, mainoties apstākļiem, radās izdevība dažus gadus pabūt Rīgā, tad to izmantoju savu ilgu īstenošanai. Tas bija 1929. gadā,” par savu bērnību un jaunību raksta mūsu novadnieks gleznotājs un rakstnieks Rūdolfs Vētra.
Aizejot uz Rīgu, tika darīts viss, lai nopelnītu iztiku- strādāts pastā, veikalos un neilgi pat Strādnieku teātrī. Toties vakari piederēja mācībām. Zināšanas tika papildinātas arī 4. papildskolā, kur mācījās savlaicīgi nepabeigušie – arī
R. Vētra bija starp tiem, jo slimošanas dēļ tika kavēta skola. Ieguvis klases audzinātājas Hertas Stepes labvēlību kā centīgs skolnieks, topošais mākslinieks joprojām sapņoja par netālu esošo Mākslas akadēmiju, bet iekļūšana tajā bija neiespējama- trūka vidusskolas, tāpēc nācās samierināties ar Jēkaba Bīnes vadīto glezniecības studiju. Tur pavadītais laiks tad arī ievadīja Rūdolfu Vētru glezniecības pasaulē.
Rakstniecība ir otra jubilāra aizraušanās, un šķiet, ka iedvesma smelta no Aspazijas un Ziemeļnieka, jo mākslinieka kabatā allaž bijušas šo autoru grāmatas.
“Zināšanas guvu Tautas augstskolā, kur studēju literatūru- žurnālistiku. Atzīmes Tautas augstskolas kartiņā izbeidzās 1931. gadā, bet pozitīvas atmiņas saglabājušās vēl joprojām. Ar prieku vēru skolas durvis, lai būtu topošo rakstnieku kalvē, dalītos pārrunās ar citiem, klausītos lekcijas,” atzīst mākslinieks. Tam sekoja arī citas literārās studijas, viena no tām- Jaunā tauta, kuru vadīja rakstnieks Jurēvicu Jēkabs, arī R. Egles vadītā studija.
Savus darbus topošais rakstnieks publicēja jauno autoru žurnālā “Tāle”, kur īpašu redakcijas atzinību guva balāde “Idomenējs”. Apstākļi diktēja dzīves gaitas, tāpēc 30- to gadu beigās mākslinieks atgriezās laukos. Tomēr darbi piensaimniecībā nekavēja brīvajos brīžos gleznot un rakstīt.
“1962. gadā atgriezos pilsētā un kļuvu par pastāvīgu pilsētnieku ar darbu Mākslas fondā. Šajos gados sastapti daudzi rakstnieki- Elza Strēle, Felicita Mežsēta, Alberts Gulbis, Kārlis Eliass un citi,” atceras
R. Vētra. Rūdolfs Vētra joprojām glezno un raksta: “Vēl rakstu, nākošo gadsimtu un labklājību gaidot.” “Šovasar novadnieks ne tikai piedāvā gleznu izstādi alūksniešu vērtējumam, bet ir arī sarakstījis dzeju, kura ir apkopota grāmatā ar nosaukumu “Dzīves valdzinājums”, un vēlas to prezentēt savas dzīves jubilejas pasākumā, kurš notiks augusta sākumā. Bet, lai šī grāmata nonāktu līdz lasītājiem, dzejnieks lūdz savus novadniekus, kā arī citus mākslas cienītājus finansiāli palīdzēt, atbalstīt, lai visi iesāktie darbi tiktu veiksmīgi paveikti,” stāsta Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzeja zinātniski izglītojošā darba organizatore Natālija Pomerance.
“Kā kompensāciju ziedotājiem es varētu dot kādu no muzejā izstādītajām gleznām. Tad tā būtu apmaiņa- mākslai pabalsts pret mākslas darbu. Ja jūs esiet labvēlīgi noskaņots šim darījumam, tad varat to nokārtot ar muzeja darbinieces N. Pomerances starpniecību, iedodot viņai naudu un norādot, kuru gleznu jūs vēlētos saukt par savējo,” laipni sola mākslinieks. “Tāpēc mūsu novadnieka Rūdolfa Vētras vārdā lūdzam alūksniešus rast iespēju un laiku atnākt uz muzeju, kurš atrodas Pils ielā 74 otrajā stāvā, aplūkot mākslinieka darbus un rast iespēju palīdzēt. Ja Jums nav iespēju nokļūt muzejā, bet ir vēlēšanās palīdzēt, tad zvaniet pa tālruņiem 43 81324 vai 6555843,” aicina N.Pomerance.
