Šķiet, ka visvairāk Ziemassvētkus gaida un izjūt bērni. Ar kādu prieku un sajūsmu viņi ilgojas pēc mirkļa, kad ciemos nāks Ziemassvētku vecītis!
Šķiet, ka visvairāk Ziemassvētkus gaida un izjūt bērni. Ar kādu prieku un sajūsmu viņi ilgojas pēc mirkļa, kad ciemos nāks Ziemassvētku vecītis! Mācās dzejolīšus un cer saņemt dāvanas, nevis žagarus (ar kuriem vecāki viņus baidījuši). Mēs, pieaugušie, vairs neticam brīnumam par vecīti, kas atbrauc ziemeļbriežu kamanās. Daudziem neliekas svarīgi, kāda būs svētku eglīte un dāvanas zem tās. Bet, kad skolēns man atzīstas, ka viņam lielākā dāvana Ziemassvētkos būtu liela, īsta eglīte mājās un gaiši, priecīgi Ziemassvētki, tad gandrīz vai asaras saskrien acīs. Kāpēc mēs vairs nespējam tik sirsnīgi un patiesi ticēt brīnumam, kas atnāk ziemas saulgriežos?
Es gribētu, lai šogad ir citādāk, lai katrs vismaz domās uzraksta vēstuli Ziemassvētku vecītim. Ko tajā lūgt un vēlēt, lai paliek jūsu ziņā. Man šķiet, ka svarīgākais, ko varam lūgt vecītim ir nevis materiālas lietas, bet veselība, mīlestība, ticība un veiksme. Un tad jau būs arī viss pārējais.
Kad Ziemassvētku vakarā šis vīrs sarkanā un varbūt ne sarkanā tērpā ar lielu vai mazu cepuri, ar bārdu vai bez tās, bet noteikti ar maisu klauvēs pie jūsu durvīm un pārkāps nama slieksni, ļaujiet, lai viņš atnes to, kas jums ir nepieciešams un ko jūs vēlaties visvairāk. Reizi gadā taču mēs katrs varam noticēt brīnumam – īstam Ziemssvētku vecītim.
Plīv sveču liesmiņas.
Iet nakts uz sveču galiem.
Sirds tic kā bērnībā,
Ka brīnums ciemos nāks
Pilns cerību un sapņu paliem.
Sveču siltumu, brīnumsvecīšu mirdzumu, zaļo svētku eglīšu izturību vēlu visiem Ziemassvētkos un jaunajā gadā!
