Šis ir kādas kundzes vienas dienas stāsts par Rīgā redzēto pērnā gada decembrī īsi pirms Ziemassvētkiem, par neparasto piedzīvojumu visas dienas garumā. Izlasījusi avīzē par teātra izrādēm Rīgā, arī es nolēmu tur aizbraukt.
Šis ir kādas kundzes vienas dienas stāsts par Rīgā redzēto pērnā gada decembrī īsi pirms Ziemassvētkiem, par neparasto piedzīvojumu visas dienas garumā.
Izlasījusi avīzē par teātra izrādēm Rīgā, arī es nolēmu tur aizbraukt. Sarunāju kaimiņu Mārtiņu, jo agri no rītiem viņš brauc uz Alūksnes tirgu. Viņš ir tāds lādzīgs kaimiņš un nekad neatsaka paņemt mani savā žigulī.
Veiksmīgi tikusi Rīgā, sameklēju taksometru. Kā taksometra vadītājs uzzināja, ka esmu no laukiem un Rīgā neesmu bijusi piecpadsmit gadus, viņa seja kļuva smaidīga, nodomāju, cik viņš ir sirsnīgs un izpalīdzīgs. Taksometrs divas reizes pārbrauca upei un pēc pusstundas piestāja pie Dailes teātra, paprasīja no manis 14 latus 36 santīmus un projām bija. Nodomāju, kā Rīga pa šiem gadiem izmainījusies, ka jau divas upes izraktas, lai tiktu pie teātra.
No rīta, mājās būdama, biju apēdusi tikai pāris karotes štovētu vakardienas kāpostu, tāpēc nolēmu nopirkt kaut ko ēdamu. Redzot daudzus apmeklētājus teātra bufetē svinīgi ēdam lašu maizītes un kūkas, arī es nolēmu paņemt to pašu. Rinda nebija gara, tikai kādi astoņi cilvēki. Stāvot un gaidot jau biju izdomājusi, cik paņemt – divas lašu maizītes, vienu kūku un kafiju. Mana kārta jau klāt, bet – ak tavu trakumu! Brilles biju aizmirsusi mājās! Pārdevēja man svarīgi teica: “Lašu maizītes – viens lats un divdesmit santīmi, kūka – piecdesmit santīmi, kafija – piecdesmit santīmi.” Man elpa aizrāvās! Tik daudz maksāt es nevarēju atļauties, jo pensija man maza un par salasītajām brūklenēm, ko nodevu Alūksnē, daudz naudas nedabūju. Paņēmu vienu kūku un glāzi ūdens. Domāju, atkal būšu pārklausījusies, bet ne. Ņēmu savu dārgo pirkumu, nolīdu pašā telpas stūrī, skatījos ārā pa logu un ēdu. Grasījos jau likt pie mutes ūdens glāzi, kad jutu uz sevi vērstu skatienu. Kļuva neērti, pagriezos uz otru pusi un izdzēru dažus malkus. Kļuva skaidrs. Domā – esmu alkoholiķe. Pēdējais kumoss jau spiedās kaklā. Zem galda turēdama roku ar “dzidrā” glāzi, ātri pacēlu to uz augšu, izcirtu pēdējo malku un devos uz zāli. Gods kam gods, zālē viss gāja gludi. Apsēdos piektajā rindā un laimīgi uzelpoju.
Pēc pāris minūtēm vērās priekškars. Pašā priekšā uz skatuves stāvēja bērnu pulciņš un aktrise Olga Dreģe – labās fejas lomā. Aktieris J.Paukštello staigāja viens, tērpies garā samta apmetnī, gandrīz nepārtraukti dziedādams. Divi jauni aktieri šineļos pinās ar trīs jaunām skaistulēm. Sulainim bija tik gara bārda, ka to nēsāja kurvī, domāju, būtu man līdzi šķēres, ietu un nogrieztu. Skatuvei abās pusēs bija novilkts balts audums, kas bija ar bērna roku apzīmēts, reizēm iedomājos, cik kreklu no tās es varētu uzšūt savam Jānim. Un no Paukštello samta tērpa manas mājas apaļajam galdam iznāktu galdauts. Pēc pirmā cēliena gāju pastaigāties, lai izstaipītu kājas, un iegāju tualetē. Pēc dabas strauja būdama, ātri iznācu no tualetes un apstājos. Momentā sajutu grūdienu pa dibenu, un, kā likās, to pavadīja adatas dūriens. Asi pagriezos, lai uzbrucējam dotu belzienu pretī, bet redzēju, ka pie vainas ir durvis, kas veras uz abām pusēm. Ar šausmām atcerējos, ka pagājušā gadā savai kleitai biju iešuvusi vidusdaļu un aizmirsusi tur dažas kniepadatas. Un tur taču droši vien arī balti diegi! Mana piere kļuva mitra! Mans glābiņš – spogulis, es iedomājos! Bet tas atrodas telpas otrā galā. Dibenpusi pret sienu turēdama un vienaldzīgu seju taisīdama, lēni virzījos pie mērķa. Tad ,izlikdamās, ka priecājos par savu augumu, apskatīju sevi kārtīgi. Es atviegloti uzelpoju. Iešūtais diegs izrādījās melns un adatiņas rēgojās tikai nedaudz. Tagad jutos laimīga un mierīga, mani soļi uz zāli šķita raiti un viegli.
Zālē gaiss likās tik svaigs un tīrs kā manu māju pagalmā zem liepām pēc lietus. Pēc brīža sajutu cigarešu dūmu smaržu, bažīgi sāku skatīties uz kreiso pusi, uz labo pusi, tad dusmīgu seju savilkusi, paskatījos atpakaļ, vainīgo neredzēdama. Atcerējos, kā mans Jānis pēc kara pie malkas šķūnīša aizvējā audzēja tabaku un kārtīgi noplūcis lapas žāvēja tās ēnā…
Biju aizmigusi. Mani pamodināja skaļš kliedziens. Nodomāju, pēc manis sauc kaimiņiene Anna, ka manas govis tikušas viņas kāpostos. Bet nē, aktrise Dreģe kaut ko teica kalpam.
Līdz autobusa atiešanai bija palikušas pāris stundas. Nolēmu aiziet līdz Matīsa tirgum. Kā tur viss bija pārvērties, cik tīrs visapkārt! Arī pārdevēji citi. Vecie laikam jau sen pensijā tāpat kā es, pie sevis nospriedu. Izstaigāju tirgu, aizgāju uz “Bērnu pasauli”. Pie veikala bija uzslieta liela Ziemassvētku egle. Cik krāšņi tā bija izrotāta! Apkārt tai zema sētiņa, nodomāju, laikam iekšpusē ielaisti zaķi bērniem par prieku, piegāju sētai tuvāk, nekā – nav zaķīšu.
Vadoties pēc cilvēku plūsmas, devos arī es veikalā. Uz mirkli apstājos no pārsteiguma, kā viss ir pārtaisīts, iespējams, ka mana mute bija vaļā no izbrīna. No labās puses sadzirdēju bērna balsī man vērstu teikumu: “Kundze, pie mums šodien un tikai priekš jums ir akcija!” Kas tā tāda, nodomāju. Bet jaunā sieviete bērna balsī turpināja: “Te priekš jums, te priekš jūsu vīra būs smaržas, šis būs šampūns taukainiem matiem visai jūsu ģimenei!” Satraukumā iedomājos, ka es ar taukiem matus neesmu ieziedusi un nekad to neesmu darījusi. Bet “bērna balss” redzot, cik man no sajūsmas un uzmanības kļuvuši sārti vaigi, paņēma palielu preču maisu, visu rādīto salika tur un turpināja: “Šodien un tikai priekš jums tā ir dāvana!” No sirds nopriecājos, ka arī es varēšu uz mājām aizvest dāvanas no Rīgas, sirsnīgi pateicos dāsnajai dāvanu devējai un, pēc rakstura asa būdama, ātri pagriezos un devos projām. “Uzgaidiet!” nu jau ķērcošā balsī iespiedzās dāvanu devēja. Mirklī iedomājos, ka neesmu visu paņēmusi, varbūt dos vēl. Es pagāju atpakaļ un ar platu gaidošu smaidu apstājos pie labvēles. Viņa ar savas labās rokas sārto pirkstiņu uzsita uz aparāta un nepārprotami noteica: “Jums jāmaksā piecpadsmit lati!” Viss mans jaukais sapnis pagaisa, es pasniedzu pirkumu maisu jaunajai sievietei un, nespēdama izteikt ne vārda, izskrēju ārā.
Viss apkārt likās tik pelēks un nemīlīgs, kādu laiku nezināju, uz kuru pusi iet. Tad iekāpu tramvajā, sēdēju un vēroju cilvēkus, mašīnas un veikalu skatlogus. No tramvaja biju izkāpusi par ātru, gāju kājām. No dažām kafejnīcu durvīm ārā plūda garšīgu ēdienu smarža, tā mani pavadīja līdz tunelim, kas ved uz autoostu. Autobuss bija pustukšs. Daudzi pasažieri pa ceļam izkāpa. Pie Smiltenes krustojuma man uznāca snaudiens, atcerējos dienā piedzīvoto.
Beidzot biju mājās. Sajutu izsalkumu. Iedomājos, kā paņemšu no pieliekamā tauku bļodiņu, sagriezīšu sīpolus, uzlikšu uz maizes, ēdīšu, skatīšos televīziju un būšu laimīga!
