Alūksniete Māra Krieviņa jau 35 gadus darina etniskos vainagus un ir ilggadēja Tautas lietišķās mākslas studijas “Kalme” dalībniece. Pirms vasarā gaidāmajiem XV Deju svētkiem Mārai ir darba pilnas rokas.
– Kā sākās interese par etnogrāfiskajiem rokdarbiem?
– Rokdarbu pamatus – adīšanu un izšūšanu – man iemācīja mamma Ģertrūde Graudule. Viņa bija Alūksnes Tautas lietišķās mākslas studijas “Kalme” dalībniece, ilggadēja rokdarbu skolotāja un pulciņu vadītāja. 12 gadu vecumā es noaudu savu pirmo sedziņu. Darbs ar pērlītēm ir mana īpaša, padziļināta interese, bet labprāt aužu un adu. Pašlaik aužu lupatu grīdsegas. Tā nav tikai novalkāto apģērbu otrreizēja lietderīga izmantošana, bet galvenokārt eksperimenti ar krāsu salikumu, materiālu faktūrām un laukumiem. Ja kāda ideja izrādās veiksmīga, to var attīstīt lielākā darbā – segā vai lakatā.
Krāsu salikumus es meklēju dabā – tur ir viss, tikai vērīgi jāieskatās. Šogad putnu barotavā viesojās sīļi. Šo skaistuļu krāsu salikumu – melns, balts, koši zils, vairāku toņu pelēkais – ieaudīšu nākamajā segā, tikai jāsakrāso dzija, bet vilna vēl ir aitas mugurā. Mēs esam daudz nodarījuši pāri zemei, izjaukuši lietu dabisko kārtību, vīrišķā un sievišķā līdzsvaru. To visu zināja un ievēroja mūsu senči. Etnogrāfiskajos materiālos, darbā ar mūsu zīmēm, krāsām un simboliem es redzu lietu kārtību, rodu garīgo mieru un līdzsvaru. To visu zināja un ievēroja mūsu senči. Esmu laimīga, kad strādāju. Nevaru mainīt šo pasauli, šo haosu, ko sauc par globalizāciju, bet es varu sakārtot sevi, vidi ap sevi, izvēlēties tikties ar cilvēkiem, kuri man ir interesanti. Man ir arī laba rokdarbu grāmatu bibliotēka, ko iesāka vākt jau mana mamma, to es regulāri papildinu ar visiem man pieejamajiem materiāliem. Šo pēdējo piecu gadu laikā, kopš esmu pensijā, esmu radījusi savus labākos darbus.
– Pastāstiet par vainagu un jostu tapšanu!
– Jāsāk laikam ar to, ka latviešu etnogrāfijā nav vārda “pērles”. Ir izšūšana ar stikla zīlītēm, salmiņiem, smeldzītēm, spīguļiem un piekariņiem. Folklorā ir runa par meitu zīļu vainagiem un puišu zīļu jostām. Tos gan nešuva ganu meita, uz celma sēdēdama, bet pirka tirgū pie amatniekiem. “Rīgā pirku zīļu rotu” – tie skaitījās dārgi rokdarbi, nododami no paaudzes paaudzei.
Mana interese par šo nodarbi radās, kad bērnudārzā, kur gāja manas meitenes, visai grupiņai kopā ar audzinātāju Dinu Ozoliņu izšuvām tautas tērpus. Tad nāca Dziesmu svētku simtgade. Tai lieliski gatavojās visi kolektīvi, un toreiz – ak, šausmas! – vainagus mauca galvā gan meitenes, gan sievas, gan vecmāmiņas. Izpratne par tautas tērpu kā formas tērpu bija stipri degradēta. Un atkal paldies Uldzei Jansonei, pirmajai “Kalmes” vadītājai, kura toreiz uzsāka cīņu par pareizu Alūksnes novada tautas tērpu. Sakarā ar simtgadi radās pieprasījums pēc vainagiem, un tā es arī iesāku. Piedalījos gadatirgos, izstādēs – vainagi aizgāja tautās. Kad bija uzkrāta 20 gadu pieredze, uzdrošinājos izšūt pirmo jostu. Mani uzrunāja Agris Veismanis (deju kopas “Jukums” vadītājs), tieši viņiem tika izšūtas pirmās trīs jostas. Tagad es tās vērtēju kā iesācēja darbus, bet zināšanas un darba noslēpumi atklājas tikai ar laiku un caur savām kļūdām.
Man patīk šūt jostas. Vienas jostas darināšana prasa apmēram mēnesi laika, bet tad josta tiek nodota citam meistaram, kurš to iešuj ādā. Šo gadu laikā darbi ir aizgājuši tālu pasaulē, latvieši jau dzīvo visur, bet kā “nacionālo brīnumu” tos pērk arī ārzemnieki. Zinu, ka viens mans Nīcas vainags atrodas Maskavā pasaules tautu galvassegu kolekcijā. Vislielākais gandarījums man ir par darbiem, kas paliek Latvijā un šeit, mūsu novadā.
– Kā jūs dalāties ar savām zināšanām?
– Tas ir katra meistara pienākums – izaudzināt sava darba turpinātājus. Pārāk daudz no senču mantojuma jau esam zaudējuši, tagad tas pa kripatiņai jāvāc kopā. Nu jau vairākus gadus mācu izšūšanu meitai Ilzei. Pagājušajā gadā izšuvām skaistus Ziemeļlatgales vainagus Balvu meitenēm, bet šoziem – alūksnietēm. Alūksnes novada kolektīviem ir šūts visvairāk. Dziesmu svētku gājienā tad es ar lepnumu skatos – nāk manējie!
Kopš 2009.gada Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra (tagad Latvijas Nacionālais kultūras centrs) kopā ar novadu pašvaldībām organizē tradicionālo prasmju skolas un kustību “Satiec savu meistaru”, kur galvenokārt aicina darbmācības skolotājas un interesanti apgūst dažādus amatus, tajā skaitā arī izšūšanu ar pērlītēm. 2009.gadā es mācīju izšūt vainagus vairākām meitenēm no Alūksnes skolām, 2010.gadā – rēzeknietēm, 2011.gadā – Ziemeru skolas meitenēm. Es saku “meitenes”, bet mācīties nāk arī sievietes labākajos gados un pat vecmāmiņas, kas izšuj vainagus savām mazmeitām. Kāda varbūt izšūs vienīgo vainagu savā mūžā, bet būs apguvusi pamatus un, ja vēlēsies, varēs turpināt izkopt savas prasmes. Mans uzdevums ir radīt interesi. Šiem darbiem ir vajadzīga liela pacietība. Ja meitenes pirmais jautājums ir “Cik ātri to var uztaisīt un cik tas maksā?”, es uzreiz saprotu, ka velti tērēju savu laiku.
– Pastāstiet par savu ģimeni un jūsu tradīcijām!
– Viegli jau nav, bet ģimenei ir jāpacieš mani radošie uzplūdi un mākslinieciskās izpausmes. Bez ģimenes atbalsta un izpratnes šajā nodarbē neiztikt! Mana mamma katrai savai mazmeitai atstāja mantojumā pūra segu, un es šo tradīciju gribu turpināt. Man ir divas meitas – Ilze un Dace, četri mazdēli un mazmeitiņa. Vecākajiem mazdēliem Krišjānim un Robertam šīs segas jau ir noaustas, jaunākajiem vēl tikai ideju līmenī. Interesanta bija Roberta segas tapšanas vēsture. Viņš izvēlējās zaļās un lillā krāsas salikumu. Ilgi domāju, bet, kad man gadījās pabūt Ceriņu svētkos Dobelē, es šo segu sajutu uz izsmaržoju. Tā radās mana “ceriņu sega”. Krišjānim noaustā ir mūsu ģimenes sega. Tā ir etnogrāfiskā Stāmerienas sega, kādu dāvāju arī savam tētim 70 gadu jubilejā. Īpašu segu noaudu arī brālim 60 gadu jubilejā.
– Kādas kļūdas cilvēki pieļauj, valkājot tautas tērpu?
– Ievērojami augusi ir cilvēku izpratne un zināšanas par tautas tērpa nēsāšanu. Tas ir milzīgs darbs, ko ir ieguldījuši speciālisti un kolektīvu vadītāji. Ir jāizdala pasākumi, kad cilvēki tradicionālo tautas tērpu valkā kā kolektīvu pārstāvji – koros, deju kolektīvos, folkloras kopās, kad viņi pārstāv noteiktu novadu tradīcijas. Tad noteikti būtu jāieklausās speciālistu norādījumos un tie ir jāievēro. Kļūda ir, ja sajauc dažādu novadu un laikmetu tērpu elementus. Pie tradicionālā tautas tērpa obligāti ir jānēsā atbilstoša galvassega. Mūsu senči to zināja un ievēroja, ka tā ir aizsardzība pret svešu enerģiju ietekmi. Nav pieļaujama nekāda mākslīgo ziedu izmantošana vainagos. Mūsu lielākie svētki – Dziesmu svētki – notiek vasarā, kad vainagos var izmantot pļavu un dārzu puķes. Kaut arī dainās ir teikts, ka “visa laba jāņuzāle, ko plūc Jāņu vakarā”, ne visas zāles ieteicams pīt vainagā – smilgas, suņburkšķi, brūklenāji un virši nav vēlami.
Latviešu lielākie svētki agrāk bija rudeņos un ziemās, līdz ar to mūsu goda tērps ir lielākoties ziemas tērps. Mūsdienās lielākie godi notiek vasaras mēnešos, un kolektīvu vadītājiem būtu ieteicams padomāt par skaistiem lina vasaras tērpiem. Šajā virzienā jau ir novēroti daži veiksmīgi risinājumi.
– Ko jūs ieteiktu tiem, kas arī vēlas uzsākt etnogrāfiskos rokdarbus?
– Nekad nav par vēlu kaut ko sākt. Jaunībā gan vajadzētu pamēģināt kaut ko no visa – gan adīt, gan izšūt, gan aust. Tad ir asāka uztvere un iespēja visu ātrāk apgūt. Brieduma gados, kad cilvēks jau ir nobriedusi personība un beidzot viņam ir laiks arī sev, var sākt nodarboties ar to, kas patiešām interesē. Rokdarbi prasa milzīgu pacietību, prasmi atzīt savas kļūdas, ārdīt un sākt no jauna. Bet tas nav vienīgais veids, kā sevi izteikt un ar ko nodarboties. Apbrīnoju cilvēkus, kas lieliski gatavo ēst vai audzē puķes. Galvenais ir atrast to, kas patiešām patīk.
