vizītkarte
Vārds, uzvārds: Ainars Gaidis.
Dzimšanas vieta un laiks: Limbaži, 1964.gada 28.septembris.
Izglītība: Rīgas lietišķās mākslas vidusskola, Mākslas akadēmija.
Ģimenes stāvoklis: precējies, trīs bērni.
Nodarbošanās: mākslinieks reklāmas dizaina aģentūrā „Due”.
Mana paradīze. Šos komponista Jāzepa Vītola savulaik teiktos vārdus par Gaujienu tagad var atkārtot dizaina mākslinieks Ainars Gaidis, viņa dzīvesbiedre Karīna un mazā meitiņa Ketija. Viņu dzīve Gaujas krasta ielokā rit rāmi, brīvi un radoši. Bez Rīgā valdošā stresa un steigas, kas nonāvē idejas, spēju radīt.
Pēc ceļa plāna un norādēm esam atbraukuši, šķiet, pasaules malā. Tālāk ceļa nav, līdz tuvākajām apdzīvotajām mājām ir vismaz puskilometrs, apkārt miers, klusums un saules spožums. “Liepnieku” pusotra stāva dzīvojamā māja tiek celta neparasta. Tās platība ir tikai 5 x 5 metri, jo tādai nav nepieciešama būvatļauja. Bet divu stāvu apbūvi neatļauj noteikumi, kādi ir aizsargājamajam ainavu apvidum “Ziemeļgauja”. Jumts vidusdaļā veido ieloku, paverot skatu pa plašajiem logiem. “Mūsu televizori,” smejas Ainars. Metāla skurstenis ir ārpus mājas, ekonomējot platību, turklāt tā ir ugunsdrošāk. Pirms gada un trim mēnešiem te mājas dzemdībās pasaulē nāca Ketija. Vecāki atzīst, ka nekas labāks viņu bērnam nevarētu būt, kā dzīvot tīrā vidē un saskaņā ar dabu.
Nelielajā piemājas dārziņā aug gurķi, kabači, ķirbji, sīpoli un zied kliņģerītes. Kartupeļi briest zem salmu kārtas, kur tie ierušināti nelielās bedrītēs. Saimnieki secina, ka raža būs krietni labāka nekā iepriekš, stādot vagās. Karīna joko, ka šāda kartupeļu audzēšana ir piemērota sliņķiem – nav jāravē. Tomāti gatavojas siltumnīcā, kuras segumam izmantota pārtikas plēve. Tā varētu izturēt arī ziemas salu, tāpēc nākampavasar nevajadzēs jaunu segumu. Ainars pats ceļ ne tikai siltumnīcu, bet arī māju – vismaz par 50 procentiem. Viņa būvēta ir terase pie mājas, kur, malkojot piparmētru tēju, notiek saruna.
– Kā nonācāt Gaujienā?
– Šī ir manu vecvecvecāku zeme, kur pirms trim gadiem sākām izvērsties. Te ir dzimusi mana vecmāmiņa un apmēram piecus kilometrus no šejienes – mana mamma. To māju vairs nav, bet esmu mantojis 30 hektārus zemes Gaujas līcī, kas ir aizsargājama dabas teritorija.
Mums te ir ļoti labi. Neviens netraucē. Kā citi iet uz veikalu „Rimi”, tā mēs dodamies uz mežu pēc gailenēm, mellenēm, meža zemenēm vai spradzenēm. Pašapkalpošanās, un mēs esam pašpietiekami. Kaimiņiem ir govis, varam iegādāties īstu lauku pienu. Gandrīz visu nepieciešamo varam sev nodrošināt. Sakarus ar ārpasauli nodrošina bezvadu internets.
– Pirms tam dzīvojāt Rīgā.
– Tur bija tikai darbs, darbs un darbs. Kad tādā režīmā biju strādājis 13 gadus, radās nopietnas veselības problēmas. Nokļuvu pat slimnīcā. Tā kā rietumu medicīna manā gadījumā nevarēja palīdzēt, es pagriezos par 180 grādiem uz austrumiem – sāku nodarboties ar jogu, kas ir kā profilakse tam, lai cilvēks ir vesels. Ar stresu un nogurumu var tikt galā bez zālēm. Jo cilvēks vairāk attīra savu organismu, jo grūtāk viņam ir norobežoties no pilsētas kņadas un tirgus atmosfēras. Tiek nobloķētas radošās spējas, tāpēc nevar vairs profesionāli attīstīties. Tas ir absurds, ka katru dienu divas, pat trīs stundas cilvēki sēž automašīnu sastrēgumos tikai tāpēc, lai strādātu.
Nebija vajadzīga izšķiršanās, jo mans darbs ir saistīts ar datoru un internetu. Katru dienu sazinos ar reklāmas aģentūru, vienojoties par darba izpildi šeit vai arī braucu uz Rīgu. Dodos komandējumos arī citur, ja tas ir nepieciešams pasūtījuma izpildei. “Duē” ir vairāki mākslinieki, kas to dara.
– Ko tieši darāt?
– Mans darbs ir, piemēram, radio SWH logo. Esmu veidojis dizainu Straupes sviestam, desām un arī “Rīgas balzama” produkcijai. Taču secināju, ka vairs nevēlos piedalīties alkohola reklamēšanā. Aģentūra ”Due” izveidoja atkritumu savākšanas firmai “ZAAO” stila paketi gan bukletiem, gan citiem iespieddarbiem, gan atkritumu izvešanas mašīnām. Tajā 90 procenti ir mans darbs, veidojot stilu un ļaujot firmai izprast, kāda ir tās seja. Starp pēdējiem darbiem ir grāmatas „Adzele – Gaujiena”, kuru veidoju sadarbībā ar Hariju Grāvi un Inetu Riepnieci. Gaujienas muzejā bija daļa fotogrāfa Jāņa Egles fotogrāfiju stikla negatīvu kolekcijas. Taču nebija tehnikas, ar kuras palīdzību tās varētu ieskenēt datorā. Man tāda ir – speciāls skeneris, tāpēc varējām iegūt ļoti labas kvalitātes fotogrāfijas grāmatai. Turklāt šī pieredze noderēja, kad aģentūra veidoja dizainu un apstrādāja fotogrāfijas grāmatām par Latvijas luterāņu dievnamiem. Ir izdotas četras šādas grāmatas par visām 337 baznīcām. Tas ir ļoti liels darbs, ko veicu kopā ar fotogrāfu Vitoldu Mašnovski, kamēr tika pabeigtas šīs dokumentētās vēstures grāmatas. Tās ir apjomīgas augstvērtīga dizaina grāmatas.
Šogad grāmatu mākslas konkursā „Zelta ābelē” tika vērtētas grāmatas „Adzele – Gaujiena” un „Pasaules atlants”, kuru veidot mani pieaicināja SIA „Jāņa sēta”. Tiesa, karšu grāmatas nav mākslinieciski atraktīvas. Tās nedod iespēju māksliniekam eksperimentēt. Arī „Adzele – Gaujiena” ir sava veida enciklopēdija, tāpēc paldies Harijam Grāvim, ka viņš man uzticējās, un tā kļuva par bilžu grāmatu. Tas patiesībā ir vienreizējs izdevums šim reģionam, jo tajā ir apkopots viss, kas zināms par Gaujienu.
– Cilvēkiem ļoti patīk jūsu dizains Apes novada logo simbolikai.
– Man ir prieks, ka šī simbolika ir sākusi dzīvot. Gaujienā to izmanto gan akcijai, aicinot apceļot Atzeles novadu, gan citiem pasākumiem. To ar savām idejām aktīvi iedzīvina I.Riepniece. Manuprāt, arī Trapenē un Virešos vajadzētu kādu cilvēku, kas uztur pamatiestrādni – simbolu, piemērojot to svētkiem un pasākumiem. Tiek mainīta logo krāsa un uzraksti, bet saglabāts kopējais stils. Tagad simbolika ir redzama arī uz krūzītēm, tējas paciņām un karodziņiem, ir izgatavotas nozīmītes. Lai kādu preci iznestu pasaulē, tai ir vajadzīga atpazīstamība, ko piešķir simbols. Tas koncentrē enerģiju, saistot to ar avotu – Apes novadu. Tagad domāju, ko vēl ar šo logo varētu izdarīt. Šobrīd top novada mājas lapa internetā, kurā būs atrodama visa informācija par Apes pilsētu un novada pagastiem. Kamēr vietējie iedzīvotāji nezinās, kas notiek blakus pagastā, kāda ir Vizlas dabas taka un Kalamecu-Markuzu grava, tikmēr arī tālākiem tūristiem par to būs maza interese. Vispirms ir vajadzīga atpazīstamība, pašlepnums par vietu, kur dzīvojam. Esmu gatavs mācīt, kā lietot logo. Tagad katrā pagastā notiek fotografēšanas kursi, lai varētu uzņemt labas kvalitātes bildes.
– Fotografēšana ir arī vaļasprieks?
– Ar fotolietām man ir iznācis strādāt ļoti sen. Tiesa, ne ar fotoaparātu, bet ar palielinātāju. Kad vēl nebija datoru, visa montāža notika ar fotoprocesu. Attīstīja burtus, veidoja vārdus un teikumus plakātiem. Kopš parādījās datori, esmu gājis līdzi visām jaunākajām tehnoloģijām. Tā ir iznācis, ka esmu apstrādājis daudzu Latvijas fotogrāfu bildes. Atsevišķos gadījumos, redzot viņu kļūdas, es netieši mācījos. Veidojot dizainu Zaigas Gailes grāmatām „Ģipša fabrika” un Ķīpsalas koka māju kolekcijai, kur katrai mājai bija sava grāmata, man visur līdzi bija fotoaparāts. Grāmatā „Brīvdienu māja Lieldienu salā” piedalījos fotomateriālu veidošanā, turklāt tā ieguva balvu konkursā, ko organizē lielākā papīra piegādātāja a/s “Map Latvia”.Tā pamazām apguvu fotogrāfiju, taču es sevi neuzskatu par fotogrāfu. Vairāk vai mazāk esmu grafiskais dizainers.
