Pagājušās nedēļas nogale man izvērtās par nelielas kultūras programmas dienu – sestdienas vakarpusē es devos uz Alūksnes tautas nama skolotāju kora „Atzele” jubilejas koncertu, bet uzreiz pēc tam steidzos uz deju koncertu Gulbenē.
Pirmajā koncertā mani pārsteidza gaisā strāvojošā mīļuma un sirsnības gaisotne, savukārt otrs koncerts mani iepriecināja ar daudzveidību. Tiesa, tiem abiem bija kaut kas vienojošs – spēja radīt pozitīvas emocijas, ne reizi vien izraisot smaidu sejā un izsaucot īsta saviļņojuma sajūtas.
Kaut gan šādas sajūtas, vērojot pašdarbības kolektīvu sniegumu, nav nekas neparasts, sevišķi liela nozīme tām, manuprāt, ir šobrīd – laikā, kad lielākā daļa saņemtās informācijas ziņo tikai par to, cik sliktā situācijā mēs atrodamies un cik slikta tā vēl varētu kļūt. Šā iemesla dēļ šķiet, ka runas par finansējuma samazināšanu kultūrai drīzāk var definēt kā runas par atlikušo iespēju atņemšanu gūt pozitīvas emocijas un sajust kaut uz īsu brīdi prieku.
Protams, nevar noliegt, ka liela praktiska labuma no tā visa nav, jo šīs aktivitātes galvenokārt saistās ar nemateriālām vērtībām. Tajā pašā laikā pašdarbības kolektīviem, manuprāt, šobrīd ir daudz lielāka nozīme nekā jebkad iepriekš, jo tie ir vienīgie, kas vēl sniedz iespēju gūt kaut ko labu un gaišu, sniedzot spēku un iedvesmu bez bailēm skatīties acīs ar ikdienu saistītajām problēmām.
