Latviešu gadskārtējos svētkus var svinēt dažādi – svētki var būt par iemeslu jautram tusiņam ar šašlika cepšanu un alus dzeršanu, svētki var tik izdancoti gada grandiozākajā zaļumballē, bet svētki var būt arī latviski – ar dziesmām, linu tērpiem, ugunskuru, pašu brūvētu alu, sietu sieru un ceptiem pīrādziņiem. Esmu novērojusi, ka tieši pēdējos gados svētki tiek svinēti, vairāk ievērojot tradīcijas. Pēdējos gados arī man tos gribas svinēt latviskāk – ar dziesmām, ar vainagiem, ar tautas tērpu mugurā.
Mēģināju atcerēties, kā svētki tika svinēti bērnībā. Spilgtu atmiņu man nav, vien atceros ugunskuru un desiņu cepšanu, atceros, ka ar radiem kopā braucām uz zaļumballi. Man svētki bija tikai radu tusiņš.
Šķiet, ka lēnām aiziet tie laiki, kad Jāņi bija asiņainākie svētki. Cilvēki ir iemācījušies būt prātīgāki – vairāk pieskata savus tuviniekus un neļauj alkohola reibumā esošajiem sastrādāt muļķības, kas nereti izdzēš kāda svinētāja dzīvību. Arī šogad svētki tika aizvadīti mierīgi, statistika nav tik baisa, kā pirms pāris gadiem. Bojā gājis nav neviens, toties uz ceļiem alkohola reibumā aizturēti 89 autovadītāji – mazāk nekā iepriekšējos gados. Visticamāk, krīze darīja savu un svētki tika svinēti ģimenes lokā mājās. Policija sevi slavē un saka, ka pastrādājuši labi, lai gan man svētku dienās nenācās redzēt kādu policistu.
